Cienījamie galerijas viesi, draugi un sadarbības partneri!

Informējam, ka no 11. līdz 31. augustam galerija MuseumLV būs slēgta vasaras atvaļinājuma dēļ.

Pateicamies ikvienam, kurš šajā sezonā apmeklēja mūsu izstādes, piedalījās pasākumos un bija kopā ar mums.

Jau septembrī atgriezīsimies ar jaunu enerģiju un priecāsimies Jūs atkal sagaidīt galerijā – jaunajā izstāžu sezonā, kurā gaidāmi jauni projekti, tikšanās un iedvesmojoši notikumi.

Uz tikšanos septembrī!

MuseumLV galerija

Sveiciens visiem mūsu galerijas draugiem!

Vēlamies Jums atgādināt, ka izstāde "Tikšanās ar Citādo" ir atvērta līdz 8. augustam (ieskaitot), kā arī vēl īsu laiku – no 1. līdz 11. septembrim.

Aicinām izmantot šo iespēju ielūkoties kolēģu mākslinieku pasaulē un iepazīt viņu skatījumu uz Citādo pilsētvidē.

Paldies par jūsu interesi un atbalstu! Gaidīsim jūs izstādē!

Ar cieņu,

MuseumLV galerija

Cienījamie kolēģi un Kultūras centra Grata JJ mākslas galerijas MuseumLV draugi!

Aicinām jūs uz īpašu noslēguma ekskursiju kopā ar izstādes kuratoru, mākslas doktoru (Dr. art.) Denisu Hanovu. Tā būs pēdējā iespēja vēlreiz atgriezties starptautiskajā izstādē-konkursā “Tikšanās ar Citādo urbānajā telpā” un iepazīt tās darbus kuratora skatījumā jau pēc izstādes oficiālās noslēguma dienas.

Ekskursijas laikā kurators atklās izstādes koncepciju, stāstīs par Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem, to savstarpējām saiknēm, simbolisko nozīmi un plašāku kultūras kontekstu. Tā ir reta iespēja ieraudzīt izstādi no cita skatpunkta, iedziļinoties identitātes, piederības, iztēles un urbānās pieredzes tēmās, kas vieno ekspozīciju.

Norises informācija:

- Datums: 2026. gada 5. augusts

- Laiks: plkst. 18.00

- Vieta: Galerija MuseumLV, A. Pumpura iela 2

- Ekskursijas vadītājs: Dr. art. Deniss Hanovs

- Valoda: latviešu

- Ieejas maksa: 5 EUR 

- Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama

 - Dalībnieku skaits: līdz 25

Nepalaidiet garām šo īpašo iespēju noslēgt izstādes stāstu kopā ar tās kuratoru un atklāt vēl nepamanītas nozīmes mākslas darbos. Laipni aicināti visi interesenti!

Riga Last Thursday Galerijā MuseumLV!

Galeriju vakars notiks 30. jūlijā.

 Mūsu galerijā ir skatāma ikgadējā starptautiskā vizuālās mākslas konkursa Grata Balva 2026 izstāde “Daudzslāņu patība: tikšanās ar citādo urbānajā telpā”.

Šajā vakarā galerija būs atvērta līdz plkst. 21.00.

No plkst. 18.00 līdz 21.00 ieeja ir bez maksas.

Tiekamies MuseumLV!

Ainavas atlikums jeb

lietas, kas turpina dzīvot bez mums

Rakstniece Andra Neiburga savās dienasgrāmatās par sevi raksta: “Es esmu tas, kas paliek pāri.” Pie Ievas Kalējas gleznas “Ūdenstornis. Rudens Ganību dambī”, kurai piešķirta Kuratora Grata balva, tas ienāk prātā vēl pirms uzzinu plašās izstādes šī gada tēmu. Rudenīgajā, tumša ūdens un krūmu apņemtajā ainavā ūdenstornis nav vienkārši vecs industriāls objekts, nostalģisks Rīgas nomalas siluets vai glīti novecojusi tehniska būve, tā ir pilsētas tehniskā atmiņa, kādreizējais ūdens pacelšanas mehānisms, kas reiz saistīja pazemi, darbu, rūpnīcas, strādniekus un viņu slāpes, visu ikdienas dzīves neredzamo saimniecību, par kuru cilvēks parasti iedomājas, kad tā pārstāj darboties. Tornis, kas reiz bija tik nozīmīgs, tagad pats stāv ainavā kā lieta, kuras uzdevums ir beidzies, tomēr klātbūtne vēl nav izdzēsta.

Starptautiskā vizuālās mākslas konkursa GRATA BALVA 2026 izstāde “Daudzslāņu patība: tikšanās ar Citādo urbānajā telpā” sākas ar lielu un sarežģītu solījumu, jo kuratora Denisa Hanova pieteiktais jautājums par Citādo, Savējo un urbāno telpu ir pietiekami plašs, lai tajā varētu ievietot gandrīz visu, sākot ar vientulību pilsētā un beidzot ar dekoratīvu fantāziju par atšķirīgo, tomēr izstādes labākajos darbos šis jautājums nezaudē spriegumu, jo tajos Cits nav ne ilustrācija, ne eksotisks motīvs vai māksliniecisks aksesuārs, bet īsta klātbūtne, kas izjauc skatītāja drošo pozīciju un liek uz mirkli pārkārtot skatienu. Filozofam Emanuelam Levinam (Emmanuel Levinas) Cits nav dekoratīvi citādais, ko iespējams mierīgi apskatīt, aprakstīt un ievietot tematiskā plauktā; Cits sākas tur, kur mans skatiens vairs nevar pilnībā piesavināties to, ko redz, un tieši šādā nozīmē izstādes spēcīgākie darbi nav tie, kas ilustrē atšķirību, bet tie, kuros kaut kas pretojas ērtai saprašanai.

Levins raksta, ka “izziņā vienmēr notiek sastapšanās ar kādu neatkarīgu realitāti, kas pretojas izzinošajam”, un tieši šī pretošanās izstādē ir daudz svarīgāka par vieglu runāšanu par citādību. Spēcīgākie darbi te neļauj skatītājam atslābt vai pārvērst par vēl vienu pieteiktās tēmas piemēru – ūdenstornis vairs nav tikai industriālas ainavas detaļa, mīkstais krusta gobelēns nav tikai kristīgs simbols, piemineklis nav tikai politisks objekts, bet tā kritiena fiksācija, un mazā figūra gleznā “Vilnis” nav vientuļa, bet izraisa gandrīz fizisku vēlmi to iznest ārā no tumsas.

Šie 106 darbi nav viena atbilde uz jautājumu par Citādo, bet simt sešas vientulības, tuvuma un nesatikšanās versijas, kurās kāds paiet garām, kāds vēlas atgulties piedodoša krusta ieskauts, kamēr sieviete guļ tuksnesī ar nazi rokās, vēl kāds ir atstāts zālē kā sarkans plastmasas maisiņš, bet kādā pamestā mājā cilvēku vietā sāk dzīvot koki. Izstāde, tāpat kā mūsu pasaule, nav vienmērīga, un tāda tā, iespējams, nemaz nevar būt, ja vienā konkursā sastopas tik daudz dažādu tehniku darbi.

Kas paliek pāri no pilsētas

Ganību dambis Ievas Kalējas gleznā “Ūdenstornis. Rudens Ganību dambī” nav nejaušs vietvārds un nav tikai Rīgas topogrāfijas atzīme, tā nav smalkā Rīgas fasāde, bet limināla telpa, pilsētas mala, kur pat nosaukumā vēl palikušas atmiņas par pilsētas ganībām un govīm, kuras nomaina noliktavas, rūpnīcas un ūdens, kas bija jāpakļauj un jāierobežo, jāpiespiež kalpot. Gleznā tornis stāv starp kokiem un rudens tumsu, bet priekšplānā ūdens atspīd un plūst, it kā rādot, ka tas jau sen ir atguvis brīvību no sistēmas, kas to ieslodzīja augstu virs pilsētas.

No Rīgas politiskās ainavas spēcīgākā atzīme izstādē ir Līgas Kalniņas “Uzvaras parks – 2022. gada 25. augusts. A Bigger Splash”, kurā fiksēts brīdis, kad Uzvaras piemineklis iegāžas ūdenī un kritiena šļakatas izplešas kā milzīgi balti spārni. Tajā ir kaut kas no kritušā eņģeļa, kas dzimis pa vidu padomju pieminekļu iznīcināšanas vilnim, šajā ainā sakausētas ilgi krājušās neiespējamības, kur vienas kopienas piemiņas rituāls citai kopienai nozīmēja pazemojumu, okupācijas klātbūtni un pilsētas ķermenī atstātu svešu kritušo kaulu. Priekšplānā redzamās policijas barjeras atgādina, ka šo vēstures brīdi drīkstēja skatīties tikai no malas, bet mazie ekskavatori pie šļakatu mūra padara notikumu reizē monumentālu un absurdi praktisku, jo arī simbolu beigu brīdim vajag troses, cilvēkus darba drēbēs, tehniku, būvniecības grafiku un ūdeni, kurā krist. Šādā vietā svešais nekad netiek uztverts ārpus uzslāņojumiem, jo paaudžu ciešanas, atmiņu kultūra, ģimenes stāsti, politiski pārdzīvojumi un tagad arī karš Ukrainā pielīp ainavai tik cieši, ka pieminekli vairs nav iespējams redzēt tikai kā monumentālu veidojumu, nav iespējams prasīt, lai visi tajā redz vienu un to pašu.

Uzvaras piemineklis pēc nojaukšanas nepazūd, pilsētas atmiņā tagad saglabājas arī tā krišana, iegāšanās ūdenī ar diviem milzīgiem, slapjiem spārniem. Kalniņas gleznā šis brīdis ir skaists tieši tik daudz, lai kļūtu neērts, jo vienlaikus ar okupācijas simbola aizvākšanu tiek atņemta arī piemiņas vieta tiem, kuri šajā pilsētā paši tiek uztverti kā svešie. Karš Ukrainā šo vietu padarīja neizturamu, bet gleznā paliek tās krišanas attēls: ne izlīgums, ne uzvara, bet satriekta ūdens virsma atmiņu ezerā. Dažreiz vēsture nevis pāriet, bet noslīkst un turpina dzīvot gleznā.

Šajā pašā impēriskās atmiņas laukā iederas arī Daņas Berkovska darbs “Mordviešu krusts”, kas pirmajā brīdī var maldinoši atgādināt no Latvijas karoga izaugušu krusta zīmi, tomēr drīzāk atsaucas uz mordviešu sarkanbalto tautastērpu ornamentiku. Uz gleznas tikko salasāms teksts: “I don’t speak a word of my native language as it was erased by the Empire.”[1] Te svešais vairs nav cilvēks pilsētā, bet valoda, kas pastāvējusi pirms impērijas un turpinās, kamēr kāds vēl spēj tajā runāt. Impērija ne vien pārvieto robežas un ceļ pieminekļus, tā arī izdzēš vārdus, līdz dzimtā valoda paliek kā ornaments, krusta zīme, ko acs vēl pamana, bet mute vairs nespēj izrunāt. Impērija savu ir izdarījusi un soļo tālāk.

Pavisam citu mērogu pilsētas atlikumam sniedz fotogrāfiju triptihs “Nav Maisiņš”, “Būs Maisiņš”, “Maisiņš Vulgaris” – sarkans plastmasas maisiņš zālē pie ūdens varētu kļūt par ekoloģisku apsūdzību garāmgājējiem, par morālu plakātu vai par vēl vienu pareizu atgādinājumu, ka cilvēks ir nekrietns un piesārņo pasauli, bet šeit viens atsevišķs maisiņš iegūst savrupu, gandrīz individuālu eksistenci. “Maisiņš Vulgaris” ir veiksmīgs nosaukums, tas nevajadzīgai plastmasas lupatiņai piešķir sugas cienīgu pašcieņu; sarkanais maisiņš vairs neko nenes, bet arī nepazūd, tas ir beidzis kalpot cilvēkam, bet turpina gulēt Operas ainavā kā mazs, pamests pilsētas dzīvnieks, nejaušs skatītājs kanāla malā, kā lieta, kas no praktiskas funkcijas pārgājusi klātbūtnē.

Šajā pašā pilsētas atlikumu līnijā iederas glezna “Cilvēki uz ielas”, kurā redzami garāmgājēji, velosipēdists, sieviete ar somu, kustība, kas ir kā miglainas ziemas gaismas ieskauta pauze. Par šiem cilvēkiem mēs neko nezinām, viņi paiet garām un pilsēta ļauj tiem palikt svešiem, nesveicināties, nepazīt kaimiņus, nezināt svešu cilvēku biogrāfijas un netulkot sevi otram saprotamā valodā. Pilsētas tuvība bieži ir līdzāspastāvēšana bez stāsta, un šajā nozīmē anonimitāte nav tikai zaudējums, bet arī brīvības forma.

Šo bezstāsta līdzāspastāvēšanu vēl asāk parāda darbi, kuros cilvēks ir samazināts līdz pilsētas piktogrammai. “Tūrists” un otra figūra ar svarbumbu galvas vietā mums rāda cilvēku, kuru urbānā telpa spēj uztvert tikai kā funkciju: gājējs, lietotājs, tūrists. Vienā darbā figūra izskatās kā apstādināts pilsētas cilvēciņš, otrā līdzīga figūra iegūst gandrīz komisku svētuma auru, jo galvas vietā tai ir svarbumba vai dievišķs smagums. Te svešais nav eksotisks, bet semiotiski un birokrātiski vienkāršots cilvēks, kurš pilsētai ir saprotams tikai tad, kad pārvērsts zīmē.

Jūlijas Eresko darbu sērija “DNS sekvences analīze” izstādes patības tēmu pārceļ citā mērogā: no sejas, ielas un ķermeņa uz gandrīz molekulāru pierakstu. Cilvēks te nav sociāla loma vai psiholoģisks portrets, bet sekvence, līniju ritms, pārrāvums, kļūda un atkārtojums. Baltajos laukumos līnijas vēl atgādina laboratorijas pierakstu vai partitūru, kurā viss it kā būtu nolasāms, taču sarkanajā gleznā pieraksts kļūst nervozs, gandrīz ķermenisks, bet melnajā tas atveras kosmiskā tumsā. Te DNS vairs nav tikai bioloģiska informācija, bet vielas atmiņa – ogleklis, zvaigžņu putekļi un dievišķa gaisma, no kā uz īsu dzīves mirkli ir veidots cilvēks. Sērijas spēks ir nevis zinātniskā metaforā, bet sprieguma punktā, kur vēlme izvilkt no cilvēka viņa būtisko kodolu sastopas ar matērijas necaurredzamību: cilvēks ir kods, bet kods vēl nav cilvēks.

Mazāk pārliecinoša, bet tematiski interesanta ir glezna “Industriālais suns”, kurā suns šķiet tuvāks digitālai konstrukcijai nekā dzīvam draugam. Te var saskatīt nākotnes vientulību, kurā uzticība kļūst tehnoloģiska, kur drauga vietā ir ierīce, kas var salūzt, bet nekad nevar nomirt, tas skaidri iezīmē to brīdi, kad pat pieķeršanās var kļūt par tehnisku funkciju.

Skulptūra “Uzkritis mākonis” ir viens no tiem darbiem, kas uz brīdi izsit no praktiskās pilsētas loģikas, jo pierastā un drošā vidē pēkšņi parādās neparastais, ikdienai uzkrīt miglas mākonis. Māksliniece raksta, ka “tas izraisa atšķirīgas cilvēka reakcijas, bailes un izmisumu, filozofiskas pārdomas, nevērību un vienaldzību”. Mākonis parasti ir tas, kas aizpeld un aizsedz sauli, bet šeit tas vairs nepieder debesīm, tas guļ kā uzdāvināts brīnums, kā pārāk smaga viegluma forma, uz kuras bronzas cilvēciņi var uzvesties tā, it kā debesu atlūza būtu pārvērtusies par mēbeli. Starp šīm figūrām ir arī pāris, kas, šķiet, nonācis uz sava laimes mākoņa un saplūdis viens otrā, kamēr citi vēl tikai mēģina saprast, vai nokritušās debesis ir katastrofa, brīnums vai tikai virsma, uz kuras iekārtoties.

Nikolaja Krivošeina “Mākonis virs pilsētas” strādā klusāk, vairāk ar krāsu un noskaņu nekā ar dramatisku pretstatu kāpinājumu, tomēr arī tas atgādina, ka pilsētas svešums ne vienmēr nāk skaidri un pamanāmi, dažreiz tas vienkārši parādās virs jumtiem kā lietus mākonis, kas uz mirkli maina ielas mērogu un cilvēka skatiena augstumu.

Svešinieks Dievs

Viena no izstādes spēcīgākajām līnijām ir cilvēka nebeidzamais mēģinājums saprast, vai Dievs ir Cits vai svešinieks, kas stāv pretī un izjauc drošo skatītāja ticības pozīciju, vai arī dievišķais caurauž mūsu dzīvi kā paklāja dzīpari. Šie darbi nav mierinoši, drīzāk tie rāda ticību kā tieksmi piedot, kā sāpīgu pārpratumu, ķermeni ar tā kaunu un brūcēm, kā sarunu, kurā atbildi vari nesaņemt.

Grata ģimenes balvu ieguvušais Bailas Zalcmanes darbs “Piedošana” guļ uz grīdas, tas ir liels krusta formas darbs, kaut kas starp gobelēnu, baznīcas paklāju un liturģisku priekšmetu, veidots no zeltainas un karaliski sarkanas dzijas. Krusts šeit nav attālināts simbols pie augstas dievnama sienas, kas liek skatītājam palikt stāvus, tas ir horizontāls, mīksts, ķermenim atvērts, un tam blakus ir vēlīga instrukcija “Atgulies un izbaudi”. Pie krusta formas darba šis aicinājums skan gandrīz ķecerīgi, kādam izstādes apmeklētājam šķita, ka pat zaimojoši, tomēr tieši tāpēc jo precīzi. Piedošana nav tikai ideja, tā ir kustība, kurā tu apgulies zemāk par zemi, tev ir neērti un atliek cerēt uz dievišķu iejaukšanos un klātbūtni. Lai piedalītos darbā, skatītājam būtu jāatsakās no droša attāluma, no vērotāja pozas, jānoguļas uz grīdas, jāļauj sev citu priekšā kļūt mazliet smieklīgam, ievainojamam un neērti klātesošam. Izstādes atklāšanā to, protams, gandrīz neviens nedarīs, jo atgulties uz krusta nozīmētu vairs nebūt tikai skatītājam. Tas nozīmētu kļūt par darba daļu un vēstītāju. Šo darbu var nolasīt arī kā pretstatu Prokrusta gultai. Prokrusta gulta nozīmē vardarbīgu pielāgošanu normai: ja ķermenis par garu, to apcērt; ja par īsu, to izstiepj. Forma ir svarīgāka par cilvēku. “Piedošana” darbojas pretēji, jo tas nav ciets rāmis, kurā ķermeni iedabūt ar varu, bet mīksta vieta, kas nogurušo ķermeni pieņem.

Daniila Vjatkina koka “Ikonostass” atrodas daudz drūmākā, bet arī ironiskākā apziņas punktā. Tas atgādina pareizticīgu sakrālās kārtības konstrukciju, bet šī kārtība ir pārdzīvojusi pati sevi. No svētajiem palikuši tikai nimbi bez sejām, augšā Trīsvienības vietā parādās pudeles ar spārniem, apakšā asaras līst kausā, bet pastkastīte ar jautājumu “Сколько ангелов могут уместиться на почтовом ящике?”[2] pārvērš viduslaiku teoloģisko asprātību par sadzīvisku, gandrīz komunālu metafiziku. Ja klasiskā ikonostasa uzdevums ir atdalīt un vienlaikus savienot cilvēku un svētumu, tad šeit palikusi vien forma, kurā klātbūtne ir pazudusi, bet pēdējais sakaru kanāls ir pastkastīte, kuru pastnieks nav apciemojis gadiem. Un vai vēstule, kas adresēta debesīm, vispār vēl kaut kur nonāk?

Turpat, kaut citā reģistrā, garīguma tēmu risina darbs “Pašportrets ar kaķi”, kas pirmajā brīdī izskatās pēc teoloģiska grafiti vai Memento Mori pierakstu sienas, it kā to būtu aprakstījuši cilvēki, kuri vienlaikus lasa Jāņa evaņģēliju, Selindžeru un paši savas bailes. Tajā vienā nervozā virsmā savienojas jautājums “Kas ir Jēzus?”, galvaskauss, Selindžera Resnā Kundze un frāze: “Ja Jēzus atnāks atpakaļ, mēs viņu novāksim vēlreiz.” Tomēr stūrī, it kā paslēpies no svešām acīm, atrodas pats autors ar kaķīti, un tas maina darba temperatūru. Nāve, ticība un zaimošana te vairs nav tikai lieli metafiziski vārdi, bet arī paša cilvēka mēģinājums ievietot sevi šajā trokšņainajā sienā, kaut vai mazā stūrī, kopā ar vienīgo radību, kura, iespējams, neko no šīs teoloģiskās drāmas neuzskata par savu problēmu.

Šajā pašā ticības atlūzu laukā iederas arī “Dive”, tā ir mūsdienu Ieva pēc grēkā krišanas, bez paradīzes un bez čūskas. Ķermenis ir atsegts, seja paslēpta aiz papīra maisa ar smaidiņu, bet vīģes lapas vietā pielipināta dzeltena post-it lapiņa ar sirsniņu. Kauns vairs nav Dieva priekšā, bet citu cilvēku priekšā, un to diez vai aizsegs biroja preču līmlapiņa. Ievai nav paradīzes dārza, grēkā krišana tagad notiek nevis zem zināšanu koka, bet kameras priekšā, vēlams ar selfiju zizli rokās.

Silti dzeltenajā gleznā “Nāves jūras akts” kaila sieviete guļ tuksnešainā ainavā ar nazi rokās. Viņas ķermenis gleznots maigiem triepieniem, milzīgās acis ir pievērtas, un viss varētu kļūt par cēlu alegoriju par apdraudējumu, kailumu un izdzīvošanu, ja vien blakus esošais suns tik vienaldzīgi nečurātu. Šī detaļa neļauj ainai pacelties pārāk augstu virs zemes. Atklāsme un bioloģija atrodas vienā kadrā. Sieviete nav tikai upuris, jo nazis rokās padara viņu par robežfigūru starp ievainojamību un bīstamību, starp padošanos un gatavību izdzīvot. Nāves jūra nosaukumā šeit nav tikai vieta, bet stāvoklis: sāļa, neauglīga, skaista un gandrīz nepanesama telpa, kurā ķermenis vēl turas pie dzīvības.

Diptihs “Vilnis” un “Saruna okeāna vidū” piedāvā sarunu ar neaptveramo, ar svešo un citādo, kura izrādās ir iespējama. Mazā laiviņa uz viļņa turpina domu par cilvēku kā trauslu ceļinieku stihijas vidū: cilvēks ir mazs, bet okeāns un vilnis, bezgalīgais zilums ir tik liels, ka nav iespējams to pieradināt. Laiva neiekaro ūdeni, tā tikai uz mirkli noturas uz viļņa, un šajā mirklī ir viss: drosme, muļķība, cerība, cilvēka mēģinājums nepazust lielākā spēkā. Okeāns laivu mētā un kutina, bet saruna tomēr notiek, pat ja nav skaidrs, kurš kuru sapratīs pirmais.

Zoī Severas smalki izzīmētajā gleznā “Ceļš starp olīvkokiem Jeruzalemē” svētā pilsēta parādās bez cilvēkiem, to apspīd silta saule, kas atgādina laika tīstokli, tā ir kā zaudēta Arkādija, kur vēl ir gaisma, koki, nogāzes un balts ēzelītis, tur nav pūļu, smirdīgu izpūtēju dūmu, nav strīdu un karu. Varbūt tieši cilvēku neesamība padara šo Jeruzalemi neiespējami skaistu, svētās pilsētas miers gleznā ir iespējams tikai tāpēc, ka no tās izņemti tie, kuri par svētumu parasti karo. Cita pilsēta, kurā patverties, bet kura nekad nebūs iespējama.

Spārnotās radības

Izstāde piedāvā satikšanos ar visādām radībām, dažas no tām izskatās mīlīgas un pat rotaļīgas. Daņas Berkovska darbs “Septiņas žagatas” veido savu ikonogrāfiju ap Lošariku, koka zirdziņu no padomju animācijas filmas. Lošariks gleznā nav vienkārši nostalģisks tēls, viņu radījis žongliera sapnis, zirdziņš radies no viņa roku veiklības. Pats radītājs zirdziņu pamet un nodod, jo tas nav “īsts” zirgs. Taču tieši neīstais izrādās spējīgs uz to, ko īstie cirka zvēri nespēj – uz dāsnumu, ziedošanos un piedošanu. Lošariks atdod savu dzīvību bērniem, ļaujot sevi pilnībā izjaukt pa gabaliņam vien, un atdzimst tikai tad, kad bērni cirka izrādē izsauc viņu atpakaļ. Berkovskis no šīs bērnības mehānikas izveido gandrīz sakrālu tēlu. Zirdziņš no koka bumbiņām ar violetu nimbu ap galvu kļūst par svēto Lošariku, kurš jau ir salūzis, atdots citiem, iznīcināts un atgriezies, turklāt spējis piedot tam, kurš viņu nodeva. Žagatas šo ikonogrāfiju padara tumšāku. Mākslas vēsturē varam atcerēties Pītera Breigela Vecākā gleznu “Žagata uz karātavām”, kur žagata iemieso pļāpīgumu, kas ved pie apmelošanas un nodevības. Krievu folklorā žagata, “сорока на хвосте принесла” un “сорока-воровка”, ir tenkotāja un zaglīga radība, kas atnes ļaunas valodas. Pie Berkovska svētā zirdziņa žagatas sastājas kā skaļa “biedru tiesa”, gatavas viņu noknābt ar klaigām, smiekliem un kolektīvu nosodījumu. Bet zirdziņš tajās vairs neklausās. Viņš ir piedevis savam radītājam nodevību, un šī mazā, bērnišķīgā augšāmcelšanās karu plosītā pasaulē vairs nav tikai stāsts no vecas multenes.

Tekstila darbs “Dzīvās radības” veido kosmisku bestiāriju, kur izšūti putni, zivis, lapsas un zvaigžņu radījumi peld tumšā laukā kā citas pasaules iemītnieki. Tas ir viens no darbiem, kuros dekorativitāte nav tikai mīlīga un salda, tajā ir kārtība, bet nav hierarhijas. Radības nav pakārtotas cilvēkam, tās nav pasaku ilustrācijas cilvēku bērniem, tās dzīvo savā nakts debesjuma kartē. Zemāk atrodas glezna “Baltu pils”, kur zili zaļie un ķieģeļu krāsas toņi veido perfekti organizētu, harmonisku pasauli. Tā nav nemierīga vai draudīga pils, bet sakārtota telpa, kur katrs elements it kā zina savu vietu. Blakus tekstila darba “Dzīvās radības” kosmiskajam bestiārijam šī pils izskatās kā arhitektūras sapnis par kārtību: nevis cilvēka vara pār radībām, bet cita, mierīgāka pasaules uzbūve.

“Putnu barotāja” ir poētiska pilsētas un putnu sastapšanās aina gleznā, melni laukumi, kurus caururbj pīlādžu sarkanais, sieviete stāv vējā un vadu mudžeklī ar sarkanu ogu zariņu rokā, putni riņķo ap viņu, iepinas matos, varbūt viņa patiešām ir ar putniem galvā, mazliet neprātīga. Fonā pilsēta turpina savu gaitu, bet viņa piestājusi, lai pabarotu tos, kas dzīvo līdzās. Putni nav pilsētas dekorācijas, tie dzīvo mums blakus, bet nekad īsti nepieder.

Koku mežā atrodas “Citādā pastorāle”, skulpturāls veidojums, kur cilvēka un kazas galva atrodas līdzās, pastorāle bez idilles. Koki ienes galerijā citu telpu, kur cilvēks nav centrā un nav sugas kronis, viņam ir viena galva starp citām, tas nav ne saimnieks, ne pasaules skaidrotājs vai vērotājs, kuram vienīgajam dota saprašana. Varbūt tās ir paslēpes, kurā abas radības ir paslēpušās no modernā cilvēka digitālajām saistībām.

Adatainā skulptūra “Apēdājs” rāpo pavisam citā virzienā. Melns, spīdīgs objekts, kas vienlaikus  atgādina jūras ezi, rijīgo aktīniju un elegantu dadzi, ir skaists un draudīgs organisms, apbruņojies ar dzeloņiem, tas vilina arvien tuvāk. Man bija nepārvarama vēlme šai skulptūrai pieskarties un es parasti māku uzvesties mākslas muzejos. Šis adatu kamols nav upuris, nav ievainojama būtne, kas gaidītu līdzjūtību, tas pats ir bīstams “apēdājs”, no kura nav iespējams novērst acis.

Rotaļa pēc noteikumiem

Izstādē ir darbi, kuros pieteiktā tēma “Daudzslāņu patība” pāriet rotaļā, ieskanas bērnības valodā, un šī pāreja reizēm dod vajadzīgo vieglumu, reizēm atsedz arī vājumu. Tekstila kolāža “Dilemma” ir viens no šādiem darbiem, jo apjukušais cilvēks stāv pie vairākām zeltainām durvīm, tas atrodas pasakainā, zilganā izšūtā telpā, nespēdams atvērt vilinošās durvis. Skatītājam gan pamazām rodas aizdomas, ka visas durvis varētu ievest vienā un tajā pašā istabā un cilvēkam piedāvātā izvēle varbūt ir vien viltus izvēle, kā dekorācijas teātrī, kur karaļkronis ir no zelta folijas, dārgakmeņi no karamelēm un aktieri lej vīna kausos sarkanu tēju.

Mani īpaši aizkustina “Iela Palamosā” un “Tarragonas spēļu laukums ar koku”, nelieli darbi, kuros spīd citas vasaras gaisma kā dienvidu bērnība, kura ziemeļniekam šķiet gandrīz neiespējama. Tukšs rotaļu laukums bez bērniem, uzkarsusi iela bez cilvēkiem, spoža saule, kas citādi met ēnu. Šie darbi nav izstādes mugurkauls, bet tajos ir paslēpts kas tāds, kas uz mirkli  atgādina par to, ka mēs varējam piedzimt citur, tās būtu mūsu šūpoles un mūsu iela un pavisam cita dzīve pavisam tālu no Biķernieku meža un pionieru ierindas skatēm.

Ikonogrāfiskais “Vakars futbola skolā” vēl rāda bērnu, bet ap viņu jau darbojas pieaugušo kārtība – citu rakstīti noteikumi, komandas treniņš, uzvaras un ambīcijas. Viņš saķēris bumbu nevis kā rotaļlietu, bet kā karalisku lodi, gandrīz kā gleznās stalti eņģeļi tur rokās liliju vai zobenu. Fonā citi puikas spēlē, skrien, ņemas, bet viņš ir nostādīts priekšplānā, nopietns un tīrs, it kā vēl nezinātu, cik ātri rotaļa pārvēršas kautiņā, kā sāp, kad zaudēta spēle un vainīgs esi arī tu. Šī glezna atgādina, ka ir iespējams uz mirkli iepauzēt un izsvērt, kurā komandā tu pats izvēlētos būt vai varbūt tu gribētu pamest spēli pavisam.

Es pamanīju, kura glezna patika mazām meitenēm – “Gaismas dārzs”,  tā ir skaista kā apsveikuma kartīte vai bērnu grāmatas atvērums, ar ziediem, putniem, ogām, maigi rozīgu seju un saldas laimes pielietu dārzu. “Es arī tā gribētu mācēt gleznot,” viena meitene teica draudzenei. “Es arī tā gribētu redzēt pasauli,” es teiktu, ja viņas man kaut ko pajautātu.

Miniatūrais darbs “Daudzskaldņu Es” precīzi uztver mūsdienu narcisma pieklājīgāko formu: nevis rupju pašapbrīnu, bet priekšstatu par sevi kā pilnveidojamu dārgumu, kuru vēl vajag noslīpēt, izgaismot un pareizi novietot skatienam. Cilvēks te ir materiāls savai labākajai versijai, mazs pašattīstības kristāls, kas grib gan pierādīt savu vērtību, gan atstarot gaismu. Ideja ir aizraujoša, īpaši laikā, kad pilnveidošanās kursi, koučinga valoda un garīgās prakses cīnās par mūsu uzmanību, tomēr kā mākslas objekts darbs paliek pārāk paklausīgs savai metaforai: tas ir gluds, saprotams, viegli nolasāms un, iespējams, lieks tieši tāpēc, ka nosaukums jau izdarījis gandrīz visu darbu.

Cilvēciņš, kuru gribas iznest gaismā

Tekstildarbs “Pļava” izstādes kopējā ainavā darbojas gandrīz fizioloģiski, jo tā nav vienkārši sūnzaļa, dekoratīva virsma vai skaists dabas motīvs, bet vēsa ceļmallapas lapa uz sakarsušas pieres, atmiņa par sajūtu, kāda ir iekrītot pļavā. Pilsētniekam pļava jau ir kļuvusi par svešādu valodu, par telpu, kurā valda cits ritms, cits laiks un citas, iespējams, zaļas pasakas. Šī pļava atgādina, ka ķermenis reiz zinājis to, ko pilsēta tam ir atņēmusi. Nāk saulgriežu laiks, tāpēc, apskatījis šo vareno gobelēnu, cilvēks zina, kurp doties, jo līdz tuvākajai pļavai pat pilsētniekam ir pavisam tuvu.

Gleznā “Vilnis” ir gandrīz melns laukums ar nelielu figūru apakšējā stūrī, ap kuru vēl nav izdzisusi gaisma; nosaukums sasaucas ar otru izstādes “Vilni”, kur mazu laiviņu uz viļņa mētā un kutina okeāns, bet šeit vilnis nav ārēja stihija, bet kaut kas, kas nāk pār cilvēku no iekšpuses: skumju vilnis, baiļu vilnis, vecuma vilnis, jebkas, kas padara viņu mazu un trauslu. Skatoties uz šo mazo figūriņu, rodas ļoti konkrēta, gandrīz bērnišķīga vēlme izņemt to no gleznas saujā un nolikt uz palodzes, lai tā vēlreiz paskatās, kā zied jasmīni. Šī mazā figūra saslēdzas ar citiem izstādes vientuļajiem ķermeņiem: sievieti tuksnesī, bērnu futbola skolā, garāmgājējiem uz ielas, cilvēciņu pie durvīm, tūristu kā piktogrammu, sarkano maisiņu zālē. Visi viņi ir atsevišķi, un izstādes labākajos brīžos vientulība nav sentimentāla, tā atjauno lietu mēru, kurā cilvēks vairs nav pasaules serde, bet vien neliela figūra tās tumšajā laukā.

Man gribētos noslēgt šo apskatu ar gleznu “Dzīve turpinās”, kurā nošķiebusies, pamesta māja stāv tukšā laukā, un no tās tukšajiem logiem un plaisām aug zaļums. Cilvēka dzīve no šīs mājas ir aizgājusi; neviens vairs nevirina durvis, logus neatver, lai ielaistu rīta vēju, bet māja nav mirusi. Tajā turpinās cita dzīve, koku dzīve, un tās skaistums ir nenoliedzams. Dzīve neturpinās tāpat kā agrāk, bet turpinās par spīti visam, kas noticis. Kokiem tur nevajag ne bērnistabu, ne pamesto gultu vai galdu ciemiņiem, tagad mājas viesi ir putni un caurvējš.

Ūdenstornis stāv, bet ūdens tam vairs nepieder. Piemineklis krīt, bet paliek otas triepienos iemūžināts. Mordviešu krustā valoda, kas bija pirms impērijas, paliek kā ornaments un brūce. Maisiņš vairs neko nenes, bet atpūšas pilsētas ainavā. Krusts gaida ķermeni. Pļava atgriežas kā vēsa smilga uz pilsētnieka sakarsušās pieres. Žagatas pēta cilvēka radīto rotaļlietu. DNS sekvences izgaist melnā kosmosā. Suns pie “Nāves jūras akta” atgādina, ka pat atklāsmes brīdī dzīvnieks turpat blakus turpina dzīvot savu bioloģisko dzīvi, paceļot kāju. Šie 106 darbi nav viena atbilde uz jautājumu par Citādo, tie ir vismaz simts mēģinājumi saprast, kas notiek ar svešo, kad tas nonāk pilsētā, atmiņā, ķermenī, valodā vai materiālā. Reizēm atbilde ir neveikla, dekoratīva vai pārāk tieša, reizēm negaidīti precīza, taču izstādes labākajos brīžos Cits neparādās kā atsevišķa tēma, bet paliek kā klātbūtne mākslas darbā.

Varbūt ne katram Citādajam šeit atrodas savs Savējais. Reizēm tas atrod tikai virsmu, krustu, pļavu, pastkastīti, melnu kosmosu vai skatītāja apmulsumu, bet tieši tur sākas ainavas atlikums – nevis drupas un nostalģija par zudušo, bet stūrgalvīga turpināšanās. Lieta, vieta, valoda vai ķermenis pēc cilvēka lietošanas, ticības, ideoloģijas vai uzmanības beigām paliek pasaulē un caurdur to kā adata, uz kuras nosēdušies noskumuši eņģeļi.

Lolita Tomsone, 2026

---

[1]  “Es nezinu ne vārda savā dzimtajā valodā, jo Impērija to ir izdzēsusi.”

[2] “Cik eņģeļu var satilpt uz pastkastes?”

Katram Citādam ir savs Savējais?

Kuratora versija par Grata Balvas 2026. mākslinieku domām

Trešās Atmodas gaisotnē PSRS norietā latviešu roka repertuārs spēja mobilizēt atšķīrīgas grupas un kultūras kopīgai cīņai pret koloniālo režimu. “Savējie saprats...” - tā skanēja dziesmas vārdi, kas veidoja jaunās kopienas pieredzi un mudināja radīt jaunu pasauli un atcerēes zaudēto un aizliegto vēsturi.

Mēs visi, šodienas nomadi pēc pašu vēlmes un ziņkares vai piespiedu kārtā, esam spies kādā mirklī atbildēt uz jautājumiem, kas veidoja 2026. gada Grata Balvas konkursa izstādes audumu. Kas ir Citādais un kur mēs to sastopam? Kā paši kādam kļūstam par atšķirīgo?

Apvienojot 106 darbus, starptauskā izstāde ir iespēja saprast, kas kam un kad ir Citādais un vai ir iespējams šim daudzveidīgam fenomenam, būtnei vai vietai atrast Savējo, iekļaues un pieslēges? Šis jautājums ir aktuāls visām Eiropas sabiedrībām un arī dažādu valstu mākslinieki reflektē par Citādo, ko viņi sastop pilsētas vidē kā maksimāli ar daudzveidību piesānātā zimju telpā. .

Šī gada izstāde ir saistošs antropoloģisks ceļojums, kurā var saredzēt vairākas tendences un pārdomu paternus. Pie tam saistošākais šajā procesā ir tas, ka līdz pēdējai izpakotai gleznai vai figūrai nav zināms, kas tevi sagaida!

Es kā izstādes kurators saredzēju plašajā darbu klastā, kas pats par sevi žanru un formu, materiālu un simbolu dēļ ir ļo daudzveidīgs, tris pamatlīnijas, trīs stāstu sižetus.

Pirmais, un, manuprāt, dominējošais naravs ir pilsētas un lauku jeb dabas un tehnoloģiju pretnostajums vai arī konflikts, kura saknes ir k dziļas un k senas, ka prenieki nespēj vairs atcerēes, kā viss bija sācies. Varbūt ar nekad negatāvas Rīgas industrializāciju pirms ilgāk kā simts gadiem, varbūt padomju posma dabas un zemnieku dzīves cikla sairšanas stāstā vai pavisam nesen- patēriņa apsesbā, kur lauku zāle un koki ir no lielveikala plastmasas un mākslīga zaļuma? Šajā“strāvojumā” atsvešināšanās no pilsētas ielas un tās elektriskās gaismas nes sevī modernistu darbos auklētu un apdziedātu garāmgājēja egoismu un paša mākslinieka vientulību. .

Otrais Citādības refleksijas scenārijs top un dzīvo mākslinieku iztēlē un psihē, kas pildās ar prāta un neprāta mijiedarbību, atsvešināšanas spēlēm un eskeipisma versijām. Kosmoss, tā aukstums un planetārā vientulība dzemdēja vairākus iztēles briesmoņus ar kuriem skatājiem būs jāsaskaras izstādes norises laikā.

Visretākais un vismazākais darbu grupējums ir kšanas ar Citādo kā lielpilsētas burzmas elementu, kā vienu no normalitātes konstrukcijām metropolē, kurā sastopas ādas krāsas, sociālās, reliģiskās un virkne citu identāšu, kur cilvēks pats var kļūt par sevis.

Citādo, mainīt un pārģēbes citā pabas kosmā piedzīvot sevi spēlē un būt vienlaicīgi par spēles vērotāju. Vai tas nozīmē, ka mums ir grū atvēres Rīgai un smagi atpogot savas identātes mēteļa pogas? Nedomāju gan, jo izstādes dalībnieki atdod jums, skatāj, savas dvēseles vizuālu atklāsmi, grēksūdzi un sapņus. Viss vienlaicīgi, kā jau kusgajā un mainīgajā pilsētas telpā. Arī jūsos top un dzīvo Citādais - nāciet iepazīes ar šī gada Grata Balvas versijām....

Cienījamās mākslinieces un cienījamie mākslinieki, Grata balvas 2026. dalībnieki, galerijas “MuseumLV” draugi un sadarbības partneri!

Grata balvas 2026 izstāde durvis vēra pirms mēneša – 11. jūnijā. Kopš tā laika Jūsu iesūtītie darbi dzīvo savu patstāvīgu dzīvi galerijas telpās, veidojot plašu un daudzveidīgu vēstījumu par to, kas varētu būt Citādais pilsētas telpā un kā mēs varam iztēloties satikšanos ar to.

Vienlaikus Jūsu darbi, nonākot galerijas telpā, veido arī savstarpēju dialogu, sinerģiju un reizēm pat strīdu, izaicinot mākslinieku domas un priekšstatus gan par saviem darbiem, gan par kolēģu interpretācijām.  

Vai vēlaties uzzināt, kādu dzīvi Jūsu darbi ieguvuši, pateicoties  kuratoriālajai iecerei?

Galerijas komanda aicina Jūs un Jūsu kolēģus apciemot mūs un apmeklēt izstādi kuratora Dr. Denisa Hanova vadībā, iepazīstot citu autoru darbus un, iespējams, ieraugot arī sava darba transformācijas jaunā kontekstā.

Ekskursija ar kuratoru notiks 15. jūlijā plkst. 17.30. Aicinām Jūs iepriekš pieteikt savu dalību, rakstot uz e-pastu info@museumlv.com, līdz 14. jūlijam.

Tiekamies galerijā!

Cienījamie kolēģi un kultūras centra Grata JJ mākslas galerijas MuseumLV draugi!
No 2026. gada 11. jūnija līdz 08. augustam kultūras centrā Grata JJ, mākslas galerijā MuseumLV, būs skatāma ikgadējā starptautiskā vizuālās mākslas konkursa Grata Balva 2026 izstāde “Daudzslāņu patība: tikšanās ar citādo urbānajā telpā”.

Izstādes kurators – Deniss Hanovs, kultūrpētnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.



Par Grata Balva 2026


GRATA BALVA ir ikgadējs starptautisks konkursa projekts, ko 2018. gadā izveidoja kultūras centra Grata JJ galerijas MuseumLV radošā komanda. 


Katru gadu projekta komanda aicina profesionālus māksliniekus no dažādām valstīm dalīties ar savu radošo pieredzi un jaunām idejām MuseumLV galerijas telpās.


Šī gada izstādes tēma ir veltīta Citādā fenomenam pilsētvidē. Sarežģītais identitāšu savijums, indivīdu un kopienu intereses, kā arī pieņemšanas un atstumtības pieredze kļuva par nozīmīgiem impulsiem 2026. gada kuratoriālajai koncepcijai.

Šogad izstādē apkopoti apmēram 113 darbi, kas atklāj plašu un daudzveidīgu skatījumu uz mūsdienu mākslas procesiem glezniecībā, tēlniecībā, grafikā, keramikā, tekstilmākslā un digitālajā mākslā.

Aicinām iepazīties ar starptautiskā vizuālās mākslas konkursa „GRATA BALVA 2026. Daudzslāņu patība: tikšanās ar Citādo urbānajā telpā” izstādes elektronisko katalogu, kurā apkopoti izstādes darbi un informācija par konkursa dalībniekiem.

2026. gada 8. jūlijā no plkst. 17.30 līdz 18.30 Galerijā MuseumLV (A. Pumpura iela 2) interesenti aicināti piedalīties ekskursijā pa starptautisko izstādi-konkursu “Tikšanās ar Citādo urbānajā telpā”, kuru vadīs izstādes kurators, mākslas doktors (Dr. art.) Deniss Hanovs.

Ekskursijas laikā kopā ar kuratoru būs iespēja ielūkoties Latvijas un ārvalstu mākslinieku fantāzijās par Citādo - sevī, pilsētā, citās vidēs un dažādos mākslas žanros. Izstāde aicina pētīt atšķirīgā klātbūtni ikdienas telpā, pievēršoties identitātes, piederības, iztēles un urbānās pieredzes jautājumiem. Kuratora stāstījums palīdzēs
atklāt izstādē eksponēto darbu savstarpējās saiknes, simbolisko nozīmi un plašāku kultūras kontekstu.

 Norises informācija:

Datums: 2026. gada 8. jūlijs
Laiks: plkst. 17.30–18.30
Vieta: Galerija MuseumLV, A. Pumpura iela 2
Ekskursijas vadītājs: Dr. art. Deniss Hanovs
Valoda: latviešu ar iespēju lietot angļu valodu (English as option)
Ieejas maksa: 5 EUR (biļetes var iegadāties uz vietas vai arī https://surl.li/nxpvui )
Iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama.
Dalībnieku skaits: maks. 25

Laipni aicināti visi interesenti pievienoties sarunai par mākslu, pilsētvidi un Citādā klātbūtni mūsu ikdienā.