Autorizācija
MUSEUM LV
Grata JJ
«Apzinoties pasaules skaistumu, dalāmies katra brīža neatkārtojamībā - ar tēliem, emocijām un mākslas darbiem.»
587517
2254760
Arhīvu filtrs
“O, Fortūna, mainīga kā Mēness”, rakstīja viduslaiku dzejnieki, atzīmējot kaprīzās veiksmes un likteņa dievietes Fortūnas neparedzamo, nejaušo un strauji mainīgo raksturu.
Mākslas galerija Museum LV priecājas izziņot, ka gleznotāja Ilze Jaunberga, pazīstama kā akadēmiskās glezniecības un sirreālisma strāvojumu apvienotāja, pēc ilgāka pārtraukuma atgriežas Latvijas mākslas dzīvē ar personālizstādi “O, Fortūna! Jeb cits stūra nams”.
Jau kopš 2000. gadu sākuma Jaunbergas figurālās kompozīcijas risinātas ciešā sasaistē ar itāļu glezniecības tradīcijām. Viens no mākslinieces visatpazīstamākajiem tēliem ir Venēcijas karnevāls un maskarāde – to iedzīvināt nevis no attāluma, bet ciešā tuvumā Jaunbergai ļāvušas saites ar Itālijas un tieši Venēcijas mākslas pasauli. Ilgus gadus mākslinieces mentors bija Enzo Rossi- Ròiss, venēciešu dzejnieks, publicists un kurators; kopīgā sadarbība nodrošināja ne tikai mākslinieces darbu tapšanu un izstādīšanu Itālijā, bet arī itāļu valodas apguvi. Tomēr karnevāliskajam sirreālismam Jaunbergas izpildījumā ir visai maz saistības ar klišejisko dolce vita dzīvesziņu, kas mūsdienās vēl arvien tiek saistīta ar visu itālisko.
Visa cilvēka dzīve ir laimes spēle, nemitīgas veiksmes rotaļas. Izpratne par Fortūnas untumiem rodas tikai tad, kad viņas rats sāk cilvēku strauji nest lejā. Tad konstatējam ka mums vai kādam citam “nepalaimējas”, turpretī, ja rats sāk nest mūs augšup, mēs aizmirstam par Fortūnu un panākumus piedēvējam tikai sev.
Jaunbergas jaundarbi, apvienoti ar retrospektīvu ieskatu mākslinieces jau zināmajā daiļradē, sola jaunu pavērsiena punktu maskarādē – venēciešu palaco vietā šoreiz uzmanība vērsta uz māju tepat Rīgas centrā, kurā, Fortūnas mainīgās rokas vadītai, sagadījies dzīvot pašai māksliniecei. Izstāde stāsta par to, kā īsā laikā kāda Rīgas nama un tā iedzīvotāju dzīves, kas bezrūpīgi dzīvoja Stabu ielas citā stūra namā, pārvērtās par elli, atsedzot realitāti, ka viņiem nav palaimējies ar pāris kaimiņiem, kuri gadiem veidojuši namā savas kriminālās darbības, un nav palaimējies arī ar dažādām pašvaldības iestāžu amatpersonām, kas aiz pieklājības maskas izliekas neredzam vai nesaprotam situācijas, kuras tieši vai netieši ir radījusi viņu (bez)darbība. Pati māksliniece drāmas apsēsto māju nodēvējusi par “neizdevušās valsts mikromodeli, kurā ilgstoša nevēlēšanās iesaistīties nama pārvaldīšanas lietās iedzīvotājus pakāpeniski novedusi krāpnieku varā”. Uzņemoties ambīciju salīdzināt divus Stabu ielas stūra namus, māksliniece pievērš uzmanību nelietības banālajai nezūdamībai pat šūnas līmenī – kad lielā cīņa par demokrātiju, izrādās, ir izcīnāma ikdienas solī nevis kādā pēdējā lielajā karā starp Gaismas un Tumsas spēkiem.
Tiesiskuma, likumības un valsts atbalsta trūkums šajā namā ir kā ieildzis karnevāls, uz kuru nākas noraudzīties šī nama iedzīvotājiem un lūgt Fortūnu, lai nākošajā griezienā tā viņus no šī karnevāla atbrīvotu. O, Fortuna, miserere nobis!
Māja, kas rādās sapņos un kurai jāmostās no miega
Pēc ilgas mākslinieces klusēšanas, Ilze Jaunberga jaunajā darbu ciklā runā par izmisumu, sociālo atsalumu un protestu.
Man vienmēr ir slikti gājis ar ģeometriju un citām sarežģītām zinātnēm, kuras man, bezcerīgam humanitāro zinātņu pētniekam, mēģināja izskaidrot veidus, kā telpu sadalīt līnijās, punktos un, iespējams, vēl sarežģītākā un daudzslāņainākā veidā, bez kura nebija iespējama virzība uz priekšu vai vismaz uz veiksmīgu semestra noslēgumu.
Viens no veidiem, kas pamodināja manu interesi par telpisko analīzi, bija visdažādākie leņķi, atšķirīgi pēc formas, veidošanas metodēm, kustības un līdzāspastāvēšanas ar citiem leņķiem. Mani spītīgi interesēja pat nekvalitatīvi nospiedumi no dažādu laikmetu slavenu zinātnieku gravējumiem, īpaši tādiem, kas kaut ko atklāja, pierādīja vai atspēkoja, izsmejot iepriekšējo paaudzi.Viņu tērpi, it īpaši parūkas un livrejas, man čukstēja stāstus par seniem galmiem un smalkām intrigām, kurās parasti varēja lieliski noslēpt liecības par varas spēku.
Iespējams, tāpēc jau savā apzinātajā dzīvē es atklāju dienvidu baroka arhitektūru un aizrautīgi pievērsos tās volūtu jutekliskajiem izliekumiem, fasāžu dziļajām ēnām un cilvēka ķermeņa pārmērību triumfam, cenšoties atveidot Delēza audumu krokas. Tas, ko atceros no nebeidzamā ģeometrijas kursa, saistās ar leņķu pretstatīšanas sajūtu - tie durstījās, pārkāpa robežas, ietriecās telpā un radīja baiļu sajūtu – par divnieku, dienasgrāmatu un citiem skolas sodiem. Tajā pašā laikā, kad stūru spītīgā kustība, to askētisms, klusēšana un pretestība interpretācijai (vai stūra leņķi var raksturot citādāk nekā leņķi?) radīja manas skolas pastāvēšanas nestabilitātē vāji pulsējošu pārliecību, ka kaut kas var būt vai kļūt nepārejošs, stabils savā vienkāršībā un tāpēc uzticams.
90. gadu sākums bija Sezanna triumfs Austrumeiropas vēsturē – arī viņa pašpasludinātie mācekļi kubisti dzīvoja 20. gadsimta sākuma politisko zemes nogruvumu periodā, kad telpas robežas kropļoja pagaidu noslāņošanās un ideoloģiskais drudzis, kas izvirda jaunekļu asins straumēs, kurās gandrīz piecus gadus sevi tranšejās kā kapā apbedīja fin de siecle.
Laikmeta beigu bēru zvans nav aicinājums uz starpbrīdi – politiskais teātris necieš tukšumu. Darbība šādos periodos kļūst īpaši izliekta, pretrunīgo gaidu un baiļu rakursi ir īpaši asi un nežēlīgi savās prasībās pārvietoties telpā, nobīdīt to kādam vajadzīgajā leņķī, lai no vecā režīma nepaliktu ne punkts. Tādi bija arī 90. gadi, kuros mana un Ilzes valsts asi un ātri izdūrās cauri padomju režīma šķietami sasalušajam horizontālajam asfaltam un izlauzās brīvībā, no klusuma un aizlieguma ieslodzījuma arvien skaļāk un ātrāk skanēja līdz pilnīgai neziņai aizmirstie stāsti un vēsturnieki, tēmas un valstis, noziegumi un protesti.
Tā pasaule atguva brīvību un kaut kur līdzās tai lielajai un svinīgajai alegoriskajai Liberte statujai, trešajā rindā jeb gandrīz jau nemierīgās postpadomju vēstures jaunajā karnevāla pūlī, soļoja kapitālisms un tā tuvākais radinieks - privātīpašums, kas ilgu laiku kļuva par politisko un mītrades tēmu Latvijā, no restitūcijas vēsturiskā taisnīguma gara izvijot sazvērestību taģēdijas, tas diezgan neveikli uzkāpa uz atjaunotās Latvijas vēsturiskās skatuves, vairumam atmiņā palikdams ar izlikšanu no dzīvokļiem uz citām, nepazīstamām un nepieņemtām teritorijām un dzīvojamām telpām.
Spožums un nabadzība, kā mums māca franču rakstnieki, iet roku rokā un ir Parīzes dzīves būtība, kas apvīta ar spīdošām leģendām. Rīgas telpa, atceroties, ka tā ir maza, bet tomēr Parīze, pārveidojās tik strauji, ka postpadomju cilvēki centās pagrābt kaut ko smagu un mazkustīgu, izvēloties tam pieminekļus. Vēl nebija parādījušies jauni pieminekļi aizmirstajiem un augšāmceltajiem, atlika ķerties pie ne tik seniem pieminekļiem tiem, kas bija kļuvuši par bijušajiem. Tam īpaši piemērots bija Ļeņins, kurš, iekļuvis pārmaiņu vēju uzbrukumā, apvēlās uz muguras politiski pilnīgi bezpalīdzīgā stāvoklī un uz Brīvības ielas asfalta. Pats biju liecinieks vienam četrdesmitgadīgam vīrietim, kurš otram, nedaudz vecākam, skaidroja, kā atrast jauno/veco ielu, orientējoties pēc pieminekļa “bijušajam Ļeņinam”, kurš tagad ir nogāzts, bet joprojām stāv kolektīvā atmiņā un norāda uz politisko nekurieni.
Patiesībā īpašums ir kapitālistiskās sabiedrības motivācija virzīties uz vēl lielāku peļņu, uz augstāku kapitāla statusu un apjomu. Īpaši skaidri tas redzams vēl neattīstītā attīstītā sociālisma telpā, kas gadu desmitiem ir saindējis un izdedzinājis jēdzienus, tik vajadzīgus postpadomju cilvēku materiālā bada apstākļos (neatkarīgi no etniskās izcelsmes un pilsonības.
Solidaritāte, vienprātība, cilvēktiesību kultūra, mazākumtautību grupu atzīšana līdz šim Latvijas telpā izskatās stūraina, neveikla, kā vesels nekaunīgu debitanšu pulciņš pirmajā ballē, no kura nedaudz ož pēc lielinieku izēstajiem sociālisma utopiju putekļiem.
Un tomēr protests un solidaritāte pastāv, bet ne tur, kur politikas zinātnes students vai naivs Rietumu žurnālists cer tos atrast. Mums nav tādas protestu tradīcijas, lai pilsētas iedzīvotāji, ieraudzījuši ziņu par kārtējo medmāsu piketu, par kreisi noskaņoto skolotāju vai par digitālā vājprāta atskaitēs nomocītajiem studentiem, mierīgi nopūstos un ceļam no brokastīm līdz birojam pievienotu vēl ceturtdaļstundu sastrēgumā uz ielas, kuru nobloķējis neapmierināto cilvēku gājiens. Es atbalstu protestu, jo kāds kaut kur protestē netieši arī par mani un manā labā, tādējādi pieradinot kapitāla spēku pie pašsavaldības, kas ir grūta, bet nepieciešama korsete paša kapitālisma stabilitātei un tam, lai to pieņemtu tie, kas to nes sevī un velk uz sevis. Līdzīgi ka pie mums nav manāmi tādi liberāli Rietumu izgājieni kā protesti ielās, izņemot pretpraida histēriju, tad pilsoniskās dusmas un nesaskaņas katru novembri apslāpē mantra “tauta un nācija ir viens” (nācija nākusi nosvītrotās, bet neizdzēstās “partijas” vietā) un dusmas , skumjas, cerības un protests iemājojis uzgleznotajā Stabu ielas namā. Ilze uzgleznojusi māju, bet tad notika kas dīvains. Mākslas enerģijas pārvēršanas ētiskās kategorijās principu zināja ne tikai ciniskais lords no Vailda romāna par izsmalcināto portretu slepkavu Dorianu Greju. Ilze izveidojusi māju, kurā viņa un daudzi citi rīdzinieki dzīvo jau ilgu laiku. Viņi dzīvo un cieš. Šī ir jauna mākslinieces darbu sērija, kura savā ciklā apvienojusi sen gaidītās tēmas, par kurām tik daudzi klusē, mēs kā sabiedrība klusējam — kapitāla varas maitājošo spēku, kas turbokapitālismu pārvērtis struktūrā, kuru dievina ekspluatētais globālais nabadzīgais prekariāta vairākums.
Ķermenis pievelk līksmi svinošu nabagu pūli, kuri ir spiesti bezgalīgi apgūt uzspiesto digitālo darba paātrinājumu arvien askētiskākas un arvien anonīmākas komunikācijas plūsmā. Siri vai Žanna, uzzīmētais Jānis vai smukmūlītis Džeisons ar hipsteru brillēm arvien biežāk uzkaras mums kaklā kādā mājaslapā, lai paskaidrotu, aizvestu uz nākamo biroju, palīdzētu aizpildīt veidlapu un jā, protams, ir ātrāk un vienkāršāk likt mums samaksāt, pieslēdzoties nākamajam programmas līmenim, lai paātrinātu virzību uz vecumu un nāvi nabadzībā, neofeodālajā veselības aprūpes sistēmā, kas jau pirms fiziskās nāves iedala slimnekus parastajos un priviliģētajos mirstīgos. Centrifūga virpo arvien straujāk, krāsas, sejas un kostīmi zaudē aprises, saplūstot izpārdošanu jūklī, kas pakļauj sev Jēzus dzimšanu un februāra Kupidonu, tas karājās ziemas aukstumā blakus piepūstam, mirdzošam uzrakstam LOVE lētā krāmu veikalā, imitējot jūtu pieejamību jūsu nevajadzīgajā Iphone 264 pro plus no contra aplikācijā.
Brrr... varbūt pietiks mūs bombardētu ar antiglobālisma netīrumu straumi un visādiem sentimentiem no Kanta putekļainās lādes par ētiku iesācējiem astronomiem. Mēs, pat ar neapbruņotu aci, skatoties uz stadionu mūžam izgaismotajām debesīm, nejūtam sevī nekādu morālo imperatīvu, ja nu varbūt enerģijas dzērienu, lai svētdienas vakarā tusētu un ātri sakopotu zūdošos spēkus nākamajam lēcienam brīnišķīgo akciju un kuponu pasaulē, kas piedāvā divas laimes par trīs cenu pēc astotās kafijas krūzes jūsu izvēlētajā degvielas uzpildes stacijā.
Tādā pasaulē, atšķirībā no Ilzes Karotājas spocīgā intelektuālā karnevāla, viss ir īsts — īsts ir vīrietis sarkanā keponā, kurš, kamēr rakstu šīs no noguruma dziestošās rindas, pēc ciešas saziņas ar pornozvaigzni, nesaņem nekādu sodu, bet tiek kronēts globālās ksenofobijas un primitīvās vīrišķības valstībā Amerikā, kas diemžēl atrodas tik tuvu.
Reālajā pasaulē stiprais uzvar, jo Darvinu jau pirms gadsimta aplaupīja un apmānīja, noticot, ka cilvēku sabiedrībā stiprais var atņemt māju, darbu un visu valsti, nosūtīt viņu nāvē un uzņemt aizraujošus propagandas aģitrullīšus ar kara jociņiem, kur būs vēl foršāki video par jestro karu, īstu vīriešu spēli līdz kapam.
Šie murgi manās pārdomās par Ilzes daiļradi aizņēma tik daudz vietas un laika, jo viņas trauslajā pasaulē krāsas un audekls nebūt nav vienkārša, no mūsdienu Latvijas asajiem rāmjiem izkrituša intelektuāļa, nopūta. Audekli, slimīgi oranžas krāsu straumes, jutekliskas, bet 39,6 grādu gripai līdzīgas, drudžaini sapņainas, pārtop par cietu un bruņotu satīru, kas spēj pārvērst Eiropas pastāvīgi gaistošo intelektuālo mantojumu, par dusmu balsi, par saucienu masām, tiem, kas tic, ka šodien ir labs laiks gan piknikam, gan lai rīkotu sacelšanos vai pat revolūciju.
Ilzes darbi ir sadalīti trīs telpās – Venēcijas nogurušajā karnevālā, kur apziņas inde rada skaistas maskas ar parūkām no Marijas Antuanetes laikiem, katoļu visuma barokālā pasaule, kurā pelnītu vietu vēsturiskā un garīgā kloākā un putekļos, atraduši visdažādākie noziedznieki, kamēr taisnie un visu ticību varonīgie mocekļi – līksmo, mierīgi līdzāspastāvot un vērojot, kā atgriežas trimdiniekam Ovīdijam apsolītā Astraja. Tāda jauna “Dievišķā komēdija”, kura gandrīz aizmirsta banālajā digitālās tumsonības telpā, nevar norādīt uz pusmūža krīzi kā garīgo meklējumu sākumu. Dantes liminalitātes “tumšā meža” vietā tiek piedāvāta stilīga detoksikācija, un cerība viegli kļūst par sezonālu ticības izpārdošanu jūsu kredītkartes varenībai.
Otrā tēmu plūsma ir murgs Stabu ielā, cīņa par stūra mājas telpu kā kopīgu telpu, Latīņamerikas nāves dejas tēmas sajaucas ar dīvainā Stabu ielas nama kaimiņu tēliem, atkārtojas mazā cilvēciņa seja, kurš zaudējis visu, izņemot tieksmi kustēties.
Trešā tēma Latvijai ir vienkārši ķecerīga — masu protesta tēma pret sociālo netaisnību un uzspiesto klusēšanu. Eiropas literatūrā kopš seniem laikiem zināmas cēlu atriebēju maskas, kuras īpaši uzplauka pēc Trīsdesmitgadu kara šausmām un spēku izsīkuma, mākslinieces audeklos atgriežas filmu varoņu tēlos, kuriem vendetta kļuvusi par pilnīgi kontrolētas pasaules pases datiem. Tādā pasaulē var izlīst caur cietuma restēm ciešanu un dusmu mākslinieciskās valodas realitātē. Tagad es saprotu, cik svarīgi ir pētīt leņķus. Nekad nevari zināt, kur atjaunotajā paradīzē pēkšņi ieraudzīsi otru stūra māju, kas liecina, ka valsts vēsturē palikušās stūra mājas cietumiem un traģēdiju namiem ir jākļūst par saasinātu sociālo pretestību klusuma mitologēmai. Pavadījis laiku staļinisma nometnēs, Bahtins stāstīja par karnevālu kā simbolisku cīņu pret dominējošo varu. Ilze ir sadzirdējusi viņa stāstu par dusmām jautrības burzmā un svētku stāstu uztvērusi pavisam nopietni.
Ieilgušais klusums radījis skaļu saucienu un izmisīgus intelektuālus smieklus. Ilze kliedz un protestē. Nāciet un pārņemiet, leņķu un stūru ir daudz, sauciens — garš. Mēs vēl varam paspēt izglābt Stabu ielas māju, jo, kā man šķiet, mēs visi tomēr esam kaimiņi.
Pievienoti materiāli
Pievienoti materiāli
Ainars Mielavs. Gleznas
22.11. – 28.12.
Mākslas galerija MuseumLV un kultūras centrs Grata JJ no 22.novembra līdz gada beigām piedāvā mākslinieka Ainara Mielava pirmo personālizstādi.
Ainars Mielavs ir pazīstams latviešu dziesmu rakstnieks un dziedātājs jau nepilnus 40 gadus.
No 1976. – 1985. gadam ieguvis profesionālu mākslinieka izglītību Rīgas Lietišķās Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas Akadēmijā. Gleznošanu mācījies pie izcilajām meistarēm Silvas Linartes un Silvijas Jēkabsones. Pēc 30 gadu pārtraukuma atsācis gleznot 2016. gadā. Izstādē apkopoti darbi laika posmā no 1981. -2024. gadam.
https://jauns.lv/raksts/izklaide/629898-ainars-mielavs-atklas-savu-pirmo-personalizstadi
https://lente.lv/raksts/ainars-mielavs-atklas-savu-pirmo-personalizstadi/469023
Pievienoti materiāli
LIELISKI JAUNUMI!
Artūra Bērziņa izstāde tiek pagarināta līdz nedēļas beigām - to būs iespējams redzēt vēl 8. un 9. novembrī galerijas MuseumLV 1. stāvā
Savukārt Lauras Tučas izstāde "NAIVE" tiek pagarināta līdz novembra beigām
Pievienoti materiāli
ANALOGĀ SACELŠANĀS
Mākslas galerijā MuseumLV 5.novembrī plkst. 18:00, notiks Artūra Bērziņa performance- sociālais pētījums, kur var piedalīties ikviens un kurai vēlāk sekos diskusija par Eiropas kultūras mantojuma likteņiem digitālajā laikmetā, ko vadīs LMA prof. Deniss Hanovs.
Analogā pagrīde vai sacelšanās? Diskusija par Eiropas kultūras mantojuma likteņiem digitālajā laikmetā
Mākslinieka Artūra Bērziņa darbu saturs un tehnikas ilustrē autora kultūrvidi, kas ir piesātināta ar Eiropas kultūras simbolisko, mītisko un literāro telpu, tās varoņiem, sižetu peripētijām un vēstījumiem. Šo bagātīgo nozīmju klāstu var piemeklēt dažādi riski, starp tiem digitālās kultūras transformēta indivīda lasīšanas mazspēja, ko stimulē procesi, kurus izraisa un padziļina masveida digitālo tehnoloģiju un mediju fenomens. Eiropas mākslas telpa kā atvērta tekstu kolekcija un simbolisko nozīmju mijiedarbība draud pazust apstākļos, kas padara kultūras mantojumu par nesalasāmu, socializācijai un identitātei nevajadzīgu un rezultātā - par “neeksistējošu”.
Diskusijas sākumā auditorijai būs iespēja novērot mākslinieka veidoto performanci/ sociālo eksperimentu KOMŪNA.
5. novembrī 18:00 galerijā Museum LV izstādes “Himēras”noslēguma ietvaros notiks Artūra Bērziņa interaktīva mākslas performance, kas provokatīvā formā sintezē arhetipiskos, t.s. psihoenerģētiskos konceptus ar kritisku skatījumu uz mūsdienu sabiedrību un tās ideoloģiskajiem konstruktiem. Šī transgresīvās mākslas izrāde kļūst par telpu, kurā eksistenciālais un politiskais ķermenis saplūst, radot transformatīvu rituālu, kas aicina pārskatīt gan individuālo, gan kolektīvo apziņu.
Rituāla pamatā ir spēle ar atsaucēm uz seno čakru koncepciju, kas integrēta caur teozofijas un New Age ideju prizmu. Performances laikā tiks atklātas un transformētas septiņas čakras – no Sahasrara līdz Muladhara, katrai no tām pārstāvot noteiktu psihoenerģētisko stāvokli un dzīvības principu.
Mākslinieciskā rituāla laikā auditorija kļūs par aktīviem līdzdalībniekiem, piedzīvojot tējas ceremoniju kā simbolisku pāreju caur dažādiem esības stāvokļiem. Dalībnieku pieredze tiks dokumentēta un translēta reālajā laikā, tādējādi radot ne tikai vizuālu, bet arī eksistenciālu dialogu starp demiurgu-mākslinieku un publiku. Auditorijas mijiedabības rezultāti kalpos secinājumiem dotā sociālā pētījuma ietvaros.
Šī performance piedāvā ne tikai māksliniecisku pieredzi, bet arī filozofisku dialogu par cilvēka apziņu, eksistenciālo brīvību un kolektīvajām maskām, kuras mēs nēsājam. Mēs aicinām Jūs pievienoties šai simboliskajai mākslas pieredzei, kas rosina gan emocionālu, gan intelektuālu līdzdalību. Tiksimies, lai kopīgi apzinātos, vai brīvība un patiesā esība ir sasniedzamas mūsdienu sabiedrībā, kur viss, šķietami, ir jau noteikts.
Ieeja tikai pilngadīgām personām – performancei piemīt provokatīvs raksturs.
Diskusijas dalībnieki: mākslinieks Artūrs Bērziņš, profesors Andris Teikmanis un pedagoģe, izglītības eksperte un sabiedriskā aktīviste, Latvijas krievu kultūras biedrības vadītāja Jeļena Matjakubova, kas vairāku gadu garumā komentē mazākumtautību izglītības procesa attīstību Latvijā, bijusi arī LR valsts prezidenta Mazākumtautību padomē.
Saruna notiks latviešu valodā. Diskusiju moderēs kultūrpētnieks Dr. Deniss Hanovs.
Pievienoti materiāli
Pievienoti materiāli
Pievienoti materiāli
Artūra Bērziņa personālizstāde
“HIMĒRAS”
20. 09. – 07.11.
Izstādes tēma – atcilvēciskošanās. Ne t.s. dehumanizācijas izpratnē, bet kā morālo īpašību, humānisma sabrukums sabiedrībā, iestājoties post-demokrātijas laikmetam. "Himēras" ir par tā saukto "jauno cilvēku" veidošanu, kā tas jau ir noticis iepriekšējos lielajos sociālajos projektos. Piemēram, kā tika audzināts "padomju cilvēks" ar noteiktu vērtību sistēmu un pasaules uztveri. Bet vai bija tik dīvaini sociālie eksperimenti, kuru liecinieki mēs esam tagad? Šodienas propagandas tehnoloģijas dažādās pasaules malās rāda fantastiskus rezultātus cilvēku pārvēršanā par kaut ko tik grotesku. Pārspīlēti-burtiski tas ir attēlots caur antropomorfiem radījumiem, kuri inženieru un kādas elitāras sabiedrības locekļu uzraudzībā kolbās un citās ierīcēs tiek audzēti vai pārveidoti. "Jaunie cilvēki", kuriem redzami citu būtņu anatomijas piejaukumi - tritons, sfinksa, kentaurīda.
Tāpat kā antīkajā mitoloģijā Himēra bija radījums, kas apvienoja sevī lauvu, kazu un čūsku, bioloģijā ar šo vārdu apzīmē organismus, kas sastāv no ģenētiski dažādām šūnām. Zooloģijā himēras sauc par organismiem, kuru šūnas nāk no divām vai vairāk zigotām. Papildus tam ir arī "dieva no mašīnas" dzimšanas tēls. Māksliniekam patīk konotācija ar biežāk sastopamo šī vārda nozīmi - ikdienā himēru sauc par kaut ko nepamatotu – utopisku, nerealizējamu ideju, izdomājumu.
Izstāde sastāvēs no asamblāžām, gaismu kastēm, instalācijas un video projekcijām.
Mākslinieks dzimis 1983. gada 20. aprīlī Rīgā. Ieguvis maģistra grādu LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā. Sarīkojis vairākas personālizstādes, tai skaitā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā izstādi “Barotava” (2017). Šī jau ir trešā A. Bērziņa personālizstāde galerijā MuseumLV (2018.), (2021.) un (2024.). Artūrs Bērziņš piedalījies vairāk nekā 50 grupu izstādēs un projektos Latvijā un ārzemēs. Vienlaikus mākslinieks strādā arī performances žanrā, un laikā no 2017. līdz 2021. gadam šajā mākslas galerijā notikušas 5 mākslinieka performances. Bez tam Artūrs Bērziņš radījis scenogrāfiju vairākām Dž.Dž. Džilindžera iestudētajām izrādēm Dailes teātra Lielajā zālē (2018-2019), kā arī daudzus videoklipus, animācijas un īsfilmas, tostarp video tādām pasaules mūzikas zvaigznēm kā “Seven Lions” un “Cradle Of Filth”. 2010. gadā ietekmīgais amerikāņu interneta portāls Weirdworm.com ierindojis Artūru Bērziņu pasaules savdabīgāko mākslinieku Top-10 sestajā vietā. Mākslinieka darbi tiek izmantoti arī kā uzdrukas uz apģērba, piesaistot pasaules mūzikas un alternatīvās modes industrijas pārstāvju ievērību. Par to liecina fakts, ka 2020. gadā uz Londonas “NME Awards” ceremoniju popmūzikas dīva Billija Eiliša (Billie Eilish) ieradās ar Artūra Bērziņa mākslas darba uzdruku uz krekla. 2017. gadā izdevniecībā Zvaigzne ABC tika izdots mākslinieka debijas romāns “Visuma vērpēji”, kas ir pirmais weird fiction žanra paraugs latviešu mūsdienu literatūrā, kā arī Zvaigzne ABC ir publicējusi “Tēla dialektika” un “Spoguļpuse. Patraka pasaka”.
LMA prof. D. Hanova recenzija. Tulkojusi L. Tomsone
Himeras - privāta ballīte
MuseumLV galerija jauno sezonu atklāja ar Artūra Bērziņa versiju par mūsdienu sabiedrības neobarokālo vienaldzību.
Tas viss jau reiz ir bijis, bet ir zudis un aizmirsts, tāpēc nolemts mūžīgam atgriešanās lokam - tā vairākos ietilpīgos jēdzienos varētu raksturot Artūra Bērziņa darbu ciklu “Himeras”. Autors, kā daudzpusīgs meistars, eksistē dažādās hipostāzēs, tāpēc, tiekoties ar viņa darbiem, visspilgtāk jūtama aizgājušo stilu, virzienu un laikmetu rēgu klātbūtne. Mākslinieks, kurš interesējas par performances mākslu, strādā mūzikas videoklipu jomā, rada tekstus un grāmatu maketus, cik vien iespējams iesakņotus Eiropas intelektuālajā pagātnē. Līdz ar to, viņš, diemžēl, ir nolemts dalīties aizgājušo laiku sajūtā, ka Eiropas intelektuālā pagātne tiek zaudēta, izdeg, svarīgākie gudrības avoti un zemsvītras piezīmes ir noplicināti, un mūsdienu mūžīgās kustības tukšgaita no tiem izvairās.
Autora darbi sagatavo skatītāju visu maņu spraigam darbam, un ķermenis iekļaujas gotiskā romāna noskaņā, kas radīta uz ekrāniem sēru krepa tumsā. Prātā nāk drūmas ainas no aizmirstā vācu eposa par Nībelungiem un viņu alkatību, gatavību dusmās nolaisties līdz pat iznīcības pamatiem, no tiktokeriem nezināmiem Valtera Skota romāniem par dzimtas lāstiem un atriebību, par skotu spokaino līgavu neprātu, dveš kriptu aukstums.
Tajā pat laikā digitālās tehnoloģijas, drūmas elektroniskās mūzikas pavadībā, piepilda telpu ar barokāli saldenu, putekļainu gaisu - izkaltuši ziedi, grumbuļaini stumbri, pārogļojušies sēru elku dievi pēkšņi izaug no režisēta konflikta starp drūmo saturu un ierāmētās telpas barokālo iezīmi - sienas pulksteņa koka karkasu, tukšu, mūsdienu nesakarīgās patērētāju sabiedrības cikliskuma sagrautu, tas kļūst par zārku laikam, par kapenēm pulkteņrādītājiem, kuru ceļš ir kļuvis bezjēdzīgs, kopš Fukujamas vēstures beigas izrādījies pamats jaunam pašmaldināta intelektuāļa bestselleram.
Vienas zāles centrā ir simbolisks laika ugunskurs (Vai bēru altāris? Vai varbūt stabs ikvakara erotiskajai izrādei?), kuru rotā ķermenim izrautas svārsta mēles, lai uz visiem laikiem aprautu tā stāstu.
Šajās omulīgajās formās nav mājīgu tikšķu un kustību, mājās ik stundu neskanēs dobjais pulksteņa zvans - mūsdienu pasaules konflikti un tektoniskās pārmaiņas ir pārvērtušas māju un tradīciju pīšļos, mākslīgā intelekta sadedzināto manuskriptu pelnos, ko padomju vara nespēja atņemt ne rakstniekam, ne velnam, un sociālie tīkli, uzvarējuši skolas izglītību un paaudžu saikni, ir iznīcinājuši un aizlieguši lasītāja intelektuālo līdzautorību. Teksts kļuvis smagnējs, garš un, nespēdams iekļauties 20 sekundēs vai 140 zīmēs, to veiksmīgi amputējusi seriālu industrija.
Šādās bēru vaimanās par logocentrisko kultūru, kuru sterilizējušas korporācijas, kas karo par litiju savām baterijām, lai saglabātu intelektuālo tukšumu, pastāv mākslinieks, kuru ne katrs varēs izlasīt, tādā veidā autoru nolemjot nevis paša izvēlētai, bet modernitātes uzspiestai vientulībai -- Bērziņa darbi ir smalks, dziļš dialogs ar baroka tradīciju, kurā valda intelektuāla, metaforiska spriedze, konflikts, pretestība un elementu mijiedarbība. Ķermenis – tā piesātinājums un pārmērība – kļuvis par materiālu, galveno māksliniecisko kategoriju autora jaunajā izstādē prezentētajiem darbiem. Ķermeņa hiperklātbūtne pastāv dažādās sociālajās telpās, savukārt ķermenis ir varas kategorija – kurš gan tagad lasa Fuko, ja viņa vārdā var nosaukt stilīgu bāru vai stipru kokteili, tā nodzerot franču filozofisko kritiku?
Tādējādi aizmirstais un izbalējušais Fuko savā nelasāmībā atklājas autora gleznās kā varas subjekts - vara pār ķermeni savā valstiskajā, elitārajā sadismā rada ne vien ekonomiskos procesus vai valodu, bet arī estētiskās formas. Ķermenis, kas nereti ietērpts elegantās, zeltītā ietvarā ieskautās kolbās, pārtop par jauno Kunstkameru šīs pasaules varenajiem, elites pārstāvjiem, kas uzauguši maksimāli ekpluatējot turbokapitālismu, kas ļāvis un leģitimizējis vispārēju sabiedrības sociālās solidaritātes bojāeju, maksimālu ekspluatāciju, kurā seksualitāte ir daļa no sezonālās izpārdošanas. Ķermenis kolbā ir mazā cilvēka bezcerības muzejs lielpilsētā, kur elite ir piespiedusi nabagos dievināt bagātos, kas tos pazemo, atņemot, iemidzinot viņu dusmas un tieksmi pēc labākas dzīves.
Futūrisms pagātnē ir sagatavojis vairākas diktatūras, bet metāla un ātruma straujumā, elektrisko vadu sprakšķēšanā tas atslāba un apstājās, noslīcināts kā trakā dendija Marinetti sacīkšu auto banalitātes dubļainajā peļķē, kur nav ne teksta, ne kritikas, ne sapņu, ne strīda ar avotiem, jo neoliberālo valdību budžeta krīzes dēļ tie tika samazināti. Arī elite skumjā skatītāja Bērziņa darbos ir pakļauta mūsdienu porno sabiedrības hiperseksualitātei, šļakatām spermas dīķos un digitāliem vaidiem pie stilīgā makbuka ekrāna. Tās spēks ir centrēts tieši šajā seksualitātē á la carte, kas viegli smaržo pēc tikko pamanāma līķa smārda, ar noguruma un ķermeņa sairšanas notīm, ko nomainījušas digitālās viltus fantāzijas. Un tomēr pat šis faliskais un vaginālais savītums piespiež paverdzinātos ķermeņus (vai tos, kas aicināti uz apmaksātu daiļavu un skaistuļu priekšnesumu, viņiem nav biogrāfiju, bet ir globāli ofšoru miljardieriem nevajadzīgi nodokļu numuri) pielūgt eliti, centies sekot un vienkārši sentimentāli rīstīties ar spirtu pildītos traukos, sapņot tai līdzināties.
Bērziņš varētu kļūt par augstāko līmeni advancētajiem, taču viņa darbiem nav lemts atrast spēļu industrijas cienīgu sarežģītības līmeni - autoram konstatēts pārāk liels teksta daudzums. Teksts meklē ar literārajām zemsvītras piezīmēm un alūzijām pievilgušu lasītāju un tālumā redz mirgojošu spriedumu: “Not found. Something went wrong. Try again later.” Kaut kas nogājis greizi? Vai esat pārliecināts? Lasiet Bērziņu! Viņš ir pacietīgs, jo skumjas, zaudējot metaforu lasāmo antropoloģisko ierīci, ko sauc par cilvēku, ir lēns process un ceremoniāls, barokāls ars moriendi, pilns senās mitoloģas atsaucēm, kas pāvērties kruīza kuģu vai masāžas salonu nosaukumos.
No lielām grāmatu skumjām par mākslu kā iekšējo dialogu, drosmīgu izsaucienu, protestu un pretrunu, provokācijas aktu, autors glābjas sarežģītajā savu videoklipu scenogrāfijā, tableau vivant, atsaucoties uz 20. gadsimta 80. gadu beigu rokmūzikas neobarokālo estētiku.
Autora rokrakstu caurstrāvo auduma viļņošanās, Delēza kultūras pieredzes krokas un uzslāņojumi un seno kultūras slāņu izzināšanas spēle, bez kuriem mēs varētu iztikt, tāpat kā bez kentauriem un kentaurēm, bez antīkajiem prinčiem un Lorelejām. Ātrā ekrāna ritināšana nogalinājusi sengrieķu teksta traģēdiju un līdz ar to arī katarses iespējamību, šausmu un ciešanu sekas, kam reiz ticēja kā dvēseli attīrošam līdzeklim. Taču bojā gājis ir arī koris, tas ir - mēs paši, kā rakstīja Brodskis un vēlāk Asja Vološina (Estere Bola). Tas nozīmē, ka tiek iznīcināta gan pilsēta, gan sabiedrība, kā trauksmainu pārdomu un meklējumu kopums. Nāciet atcerēties intelektuālo nemieru, drīz tas mūs pametīs.
Pievienoti materiāli
Lauras Tučas personālizstāde
NAIVE
Kultūras centrs Grata JJ un galerija MuseumLV
20. 09. – 12.10.
Naivā izstāde simbolizē to pasaules daļu, kurā māksliniece vēl meklē patvērumu un caur humoru cenšas reflektēt par mūsdienu pasaules jautājumiem, tai skaitā iecietību, terapiju, ilgtermiņa domāšanu un sabiedrībā uzstādītiem standartiem. Te grāmatu, filmu, multfilmu tēli sajaucas ar humoristiskiem sižetiem, lai skaidrāk paskaidrotu autores vērtību sistēmu. “Viss, kas veidojis mani kā būtni, ir šeit.” Katrai paaudzei ir sava pieredze un atmiņas, kas sākotnēji to ir veidojis – kaut kas kolektīvi pazīstams un sirdij tuvs.
“Mani vienaudži bieži smīn, kad es aizrautīgi stāstu, kā jūsmoju, piemēram, par kādu multfilmu, taču tur nav ko brīnīties – tajās ir elementi, kas notur manu uzmanību un kuri man ir svarīgi. Tur ir skaistas vizualizācijas, aktiermeistarība, sižetiskā līnija, dažādas vērtības, nostaļģija; cilvēki ir pavadījuši ilgas darba stundas, lai radītu tās. Caur šiem skaistajiem cilvēku radītajiem darbiem es smeļos iedvesmu un rodu arī spēku dzīvot naivi šai dažreiz ne tik vienkāršajā pasaulē. Caur stāstiem mēs iepazīstam pasauli un veidojam savu vērtību sistēmu. Vizuālā māksla, tāpat kā jebkura māksla, ir interpretējama, taču tai jebkurā gadījumā ir ideja un stāsts, kas to paspilgtina. Pat, ja mākslinieks izvēlas nerunāt par savu mākslas darbu, par to kādā mirklī runās citi. Māksla ir veids, kā mēs komunicējam, apmaināmies ar idejām un uzdrošināmies domāt. Tieši kultūra ir spēcīgs instruments valsts veidošanā.” Arī Lauras Tučas gleznās liela loma ir ne tikai vizuālajam, bet arī gleznas sižetiskajai līnijai. Katrs darbs ir kā atsevišķa filma. Izstādē tiks atskaņots L. Tučas skaņdarbs “Who am I?”, kas kā performance tika veidota galerijā MuseumLV šī gada martā.
Laura Tuča (1996) ir multi - māksliniece. Rīgā noorganizējusi vairākas personālizstādes, tai skaitā Spīķeros, un cenšas tās radīt neierastā formātā. Kopš 2020.gada L.Tuča ir veidojusi 5 koncertizstādes, kombinējot vizuālās mākslas un mūzikas sinerģiju, veica latvijas mūziķu portretu sēriju; tai skaitā piedalījusies CONTEMPORARY VENICE – ART FAIR (2021), Itālijā, ko organizē ITSLIQUID Group. Noorganizējusi vairākas izstādes galerijā MuseumLV. Bijusi kuratore tādām izstādēm kā Mary Zhang “Dragon Boat” un jauno mākslinieku kopizstādei “KONTAKTI” Tallinas ielas kvartāla.
Pievienoti materiāli