Pateicoties bijušā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktora, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera un Staņislavska prēmijas laureāta Eduarda Cehovala pētnieciskajam darbam Latvijas arhīvos un daudzu līdz šim sabiedrībai slēptu vēsturisku liecību izpētei, ir uzrakstīta jauna lappuse Latvijas un visas Baltijas trauslajā teātra mākslas vēsturē.

Mīlestība pret patiesību, kas raksturo pētnieku, ir atgriezusi Krievu teātrim Latvijā desmit radošu un meklējumiem bagātu gadu – periodu, kurā 19. gadsimta beigās veidojās jauna teātra valoda.

Vienlaikus materiālu meklējumi kļuva par tiltu starp latviešu un krievu Rīgas vidusšķiras pilsētas elitu kultūrām strauji augošā Eiropas metropolē.

Vizuālās koncepcijas autors — Ivars Noviks.

Mākslas galerija Museum LV piedāvā unikālu izstādi “Labotajam ticēt”, kas veltīta gandrīz septiņdesmit gadu ilgajai krievu teātra veidošanās un attīstības vēsturei Latvijā — no pirmajām antreprīzēm līdz 1940. gadam.

Ekspozīcijas pamatā ir plaša pētnieciska darba rezultāti Latvijas arhīvos, kas vainagojās ar sensacionālu atklājumu. Daudzus gadu desmitus par oficiālo Rīgas krievu teātra dibināšanas datumu tika uzskatīts 1883. gada 2. oktobris, kas saistīts ar A. A. Lavrova antreprīzi. Tomēr jaunie arhīvu dokumenti pārliecinoši pierāda, ka pirmais krievu teātris Rīgā sāka darbību jau 1873. gadā, antreprenera N. I. Ivanova vadībā.

Šis atklājums ne tikai precizē vēsturisko hronoloģiju, bet arī kļuva par idejisko pamatu izstādes nosaukumam — “Labotajam ticēt”, kas simbolizē cieņu pret patiesiem faktiem un dzīvo atmiņu par teātra īsto vēsturi.

Šodien var droši teikt: Rīgas Krievu teātris ir vecākais darbojošais krievu teātris Baltijas valstīs.

Ekspozīcija apvieno arhīvu dokumentus, retas afišas, unikālas fotogrāfijas, izrāžu programmas un laikabiedru atmiņas — daudzas no tām pirmo reizi tiek izstādītas plašākai publikai. Apmeklētāji varēs izsekot, kā sarežģītajā un daudznacionālajā Latvijas kultūras vidē veidojās profesionāla teātra tradīcija, kas izgājusi ceļu no pirmajām viesizrādēm un antreprīzēm līdz pastāvīgas skatuves izveidei un valsts atbalstam.

Izstāde “Labotajam ticēt” ir ne tikai vēsturisks stāsts, bet arī mīlestības apliecinājums teātrim kā dzīvajam organismam, kas spēj mainīties, saglabāt atmiņu un iedvesmot jaunas paaudzes.

Live Riga

Spletnik.LV

TITANIUM

LSM+

Freecity.Lv

Tuvojoties 18. novembrim, svinam mūsu valsts brīvību, spēku un vienotību.
Lai šie svētki atgādina, cik dārga ir neatkarība un cik svarīgi ir sargāt Latviju ar lepnumu un mīlestību. 

18. novembrī galerija būs slēgta – svinam kopā ar visu Latviju!

Tiekamies atkal 19. novembrī! 

Šodien, 11. novembrī, atzīmējam Lāčplēša dienu – varonības, drosmes un brīvības mīlestības simbolu.

Godināsim tos, kuri cīnījās un ziedoja savu dzīvību par Latviju.
Lai viņu drosme un garaspēks iedvesmo arī mūs ik dienu sargāt un stiprināt savu valsti. 

Gods un slava Latvijas brīvības cīnītājiem!

 
Artūrs Bērziņš

VISU DZIRDOŠĀ AUSS

2021
Digitāldruka/audekls rāmī
25x25cm

LŪKO

Lūkot cilvēku ir kā vērot okeānu. Lūkot, skatīt.

Lūkot - arī - censties, mēģināt.

Censties un mēģināt ir TRAUSLA situācija. Vēlneziņa,betjauarī APZIŅA un TICĪBA. Kaut kas ir tuvu. Ir iespējams.

Izstāde LŪKO piedāvā skatītājiem iepazīties ar cilvēka atveides iespējām glezniecībā.Tajā apskatāmi pēdējo gadu laikā tapušie darbi.Izstādes kodolu veido sešas lielformāta gleznas - meitenes portreti. Sākotnējā iecere - dokumentāli precīzi atveidot cilvēku - pārauga plašākā interesē par cilvēka emociju atklāsmi.

“Vēsturiski glezniecībā pretskatā attēloja tikai valdnieku, pāvestu, svētos, Dievmāti, pašu Dievu. Izvēle pozicionēt portretējamo cilvēku pretskatā izriet no iekšējas nepieciešamības DOKUMENTĒT. Kā personu apliecinošā dokumentā, pasē. Valsts īpašumam. Fiksēt personas parametrus. Nekādu papildus emocionālu slodzi nesošu rakursu.

Bet ko īsti tiecos dokumentēt es? Spriedzi. Iekšējā garīgā darba manifestāciju. Atziņas starojumu. Garu. Dvēseles pasei, kuras īpašnieks tad Dievs. Intuitīvi tvert cilvēku tik pat vērtīgu kā Dievu - tur nav pretrunas, ja formulējam, ka cilvēks uzskatāms par Dievišķā atspulgu, atveidu. Cilvēks kā dievišķas dzirksts aizšķilta gaisma.

Apziņa par milzīgo telpu, kurā noris sarežģīti psihoemocionālie procesi, noteica arī lielu un arvien lielāku gleznu formātu izvēli! Sākumā darbi bija iecerēti arī gandrīz melnbalti, bet, augot izpratnei par krāsas lomu dažādu sajūtu atklāsmē, gleznas ietonējās! Krāsa uztvērusi un uzsver noskaņu.

Lūkot cilvēku ir kā vērot okeānu. Saules gaisma caurstrāvo ūdeni, bet ūdens arī atstaro gaismu - uz virsmas un no dziļākiem slāņiem. Gaismas piepildītas debesis. Gaismas avots, gaiss un ūdens substance. Ūdens savukārt apstaro arī gaismas avotu. Gaismas enerģiju savstarpēja caurstrāvošanās. VISS IZGAISMOJAS UN ATSTAROJAS. Maģiskā burvībā un spēkā. Statisks un kustīgs vienlaikus. Vibrācija kā lielākais spēks Visumā. Gaismas viļņi, ūdens svārstības, vējš.

Portreti tapuši sadarbībā ar fotogrāfiem Heinzu Reizeru / Heinz Ryser (Šveice) un Jāni Bartaševicu (Latvija). Portretu modelis - Ilze Ungere (Latvija).

Līdzās šiem izstādīti arī vairāki mazāka formāta darbi - liecība par to, kā attīstījusies mana interese par portretu, un dažas iepriekšējo gadu gleznas, kuras papildina vēstījumu.

Lūkot ir robeža.
Neziņas un apzināšanās robeža. Domas un nodoma.
Tajā jau kustības impulss un spēks.

Kaut kas ir tuvu.
Kaut kas skaists vēl būs. Tas jau ir.
LŪKOSIM IERAUDZĪT!”

Linda Kozule
Rīgā, 2025. gada 3. septembrī.

Rus.Lsm.Lv

Mixnews.Lv

LiveRiga

SpletnikLV

Agrāk vai vēlāk ķermenis atgriežas. Nevis kā abstraktā, nevis kā simbols, bet kā klātbūtne. Kā vēsture. Kā pretošanās.

Mākslinieka Evgenija Mermana darbos ķermenis atkal un atkal kļūst par vietu, par robežpunktu, kur vardarbība sastopas ar atmiņu, un kur atmiņa atsakās izgaist.

Savā agrākajā sērijā NoWomenNoKids Mermans uz neapstrādātiem, nerāmētiem audekliem aicināja skeletiskas figūras, pusceļā starp nāves pļāvēju un tautas pravieti. To estētikā skanēja atsauce uz Hosē Gvadalupes Posadas kalaverām, 19. gadsimta meksikāņu grafiķa skeletiem, kas smējās un dejoja, pat ja nesa nāves zīmes. Rietumu mākslā galvaskauss tradicionāli bija memento mori – auksts atgādinājums par mirstību. Bet acteku kultūrā, tāpat kā Posadas grafikās, galvaskauss nebija vienīgi brīdinājums. Tas bija solījums. Simbols atgriešanās iespējai, atdzimšanai.

Mermana skeleti ietver sevī šo dubulto smagumu: tie sēro un vienlaikus līksmo. Tie atsauc atmiņā viduslaiku Eiropas danse macabre tradīciju, kur dzīvie un mirušie dejoja pārī, apzinoties kopīgo likteni. Taču tie runā arī par kaut ko krietni laikmetīgāku: globālas vardarbības, kara un personisku zaudējumu fonā šie skeletiskie ķermeņi: steidzīgi, grafiti manierē, uzzīmēti uz retā klātā lina iemieso to, kas paliek. Kas izdzīvo. Kas pieprasa būt pamanītas..

Šie darbi nav smalki pētījumi. Tie ir neapstrādāti pārsūtījumi, radīti ar dabīgām pigmentu krāsām un oglēm, bieži vien uz milzīgiem, nestieptiem audekliem. Līnijas impulsīvas, bet precīzas, izriet nevis no stilizācijas, bet no paša mākslinieka anatomijas: smadzenēm, sirds, rokām. Šī neregulārā, nefiltrētā līnija kļūst par pubertātes metaforu, par pirmo iekšējā nemiera un ārējās formas sadursmi. Skeleti šeit nav tikai figūras. Tie ir sliekšņi. Tie iezīmē pāreju no viena esības stāvokļa uz citu.

Šī pati steigas pulss arī Mermana monumentālajos gleznojumu ciklos, kas radīti pie Nāves jūras. Taču noskaņa jau mainījusies. Kaulus ir nomainījusi āda. Sieviešu ķermeņi .. kaili, atklāti, neatskatoties atpakaļ, izstiepjas pāri sāls balinātam audeklam. Tie nepozē. Tie neatvainojas. Tie noguļas gar horizontu it kā piesavinādamies to. Šeit ķermenis nav skeletisks, bet dzīvs līdz galam kaut arī vieta, kuru tas ieņem, ir slavenā ar savu nedzīvību. Nāves jūra: bībeliska, minerāliem piesātināta, neapdzīvojama. Ūdens tilpne, kas nespēj uzturēt dzīvību. Un tomēr, šeit ir šīs sievietes. Elpojošas. Esošas. Atsakoties izzust.

Kontrasts starp abām sērijām – vienu skeletisku, otru iemiesotu, atklāj nepārtrauktību Mermana darbā. Tā nav pretstatīšana, bet atgriešanās. Abas sērijas stājas pretī mirstībai, taču no pretējiem galiem. NoWomenNoKids noplēš miesu, lai atklātu kaulus; DeadSeaNotDead darbos ķermenis tiek atdots atpakaļ nepiedodami vesels. Abas uzdod jautājumu: kas paliek pēc izdzīvošanas? Ko nozīmē ieņemt telpu pēc vardarbības?

Un vienmēr ir līnija. Zīmētā līnija, protams, bet arī morālā līnija. Nosaukums NoWomenNoKids, aizgūts no Luka Besona filmas “Leons”. Profesionālis, atsaucas uz slepkavas vienīgo noteikumu. Žēlastības līniju brutālā pasaulē. Bet likumi tiek lauzti, kā vienmēr. Ķermenis kļūst par ķīlnieku. Un Mermana rokās arī par liecinieku. Starp līnijām, kas vilktas pāri audeklam, pāri vēsturei, pāri ādai, notiek klusa atmoda. Skeleti smējās nāvei sejā; sievietes guļ līdzās tās klātbūtnei.
Neviens nepavērš skatienu prom. Jo pat pie jūras, kas vairs nespēj uzturēt dzīvību, ķermenis pastāv.

Un savā nekustībā tas sāk no jauna.


Diena

Spletnik.LV

Rus.Lsm.Lv

Mixnews.Lv

Apsveicam Zoju Golubevu – gleznas autori, skatītāju simpātiju balvas ieguvēju izstādē Grata Balva “Zelta laikmets”!

Galerijas MuseumLV un kultūras centra GrataJJ komanda pateicas visiem konkursā “Zelta laikmets” iesaistītajiem autoriem, māksliniekiem un izstādes kuratoram par radošo pieeju projekta tēmai, ideju realizāciju un rūpīgo izpildes tehnikas izvēli. Šogad konkursā piedalījās 76 mākslinieki, bet eksponēto darbu un instalāciju skaits sasniedza 110. Izstādē radītos darbus redzēja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un viesu.

Konkursa ietvaros tika organizēti vairāki pasākumi – gan privāti, gan publiski, kuru mērķis bija iepazīstināt ar katra mākslinieka daiļradi, kā arī rīkoti vairāki raidījumi medijos. Izstādes norise tika plaši atspoguļota visos vadošajos Latvijas informatīvajos portālos.

Mums bija ārkārtīgi patīkami un iedvesmojoši strādāt pie Grata BALVA 2025 realizācijas, komunicēt ar autoriem, izstādes kuratoru un apmeklētājiem. Ar nepacietību gaidām māksliniekus un autorus kā dalībniekus mūsu nākamajos projektos galerijā MuseumLV un kultūras centrā GrataJJ. Īpaši augstu vērtējam radošo enerģiju, ieguldīto darbu un vēlmi attīstīties Latvijas kultūras un mākslas jomā.

Norises laiks: 2025. gada 28. augusts; plkst. 18:00 Norises vieta: galerija MuseumLV, Grata JJ kultūras centrs, Rīga, A. Pumpura iela. 2 Labdien, cienījamie kolēģi un kultūras centra Grata JJ mākslas galerijas MuseumLV draugi! Aicinām ikvienu pastaigāties pa konkursa izstādi "Zelta laikmets" izstādes kuratora Dr.art Denisa Hanova pavadībā. Kurators pastāstīs par konkursa ideju, kopā ielūkosieties izstādes procesu aizkulisēs. Vietu skaits ir ierobežots, lūdzam nodrošināt sev vietu savlaicīgi! Biļetes iespējams iegādāties iepriekš ar bilešuserviss vai uz vietas 28.08. Biļešu cena — standarta 28. augustā saruna notiks latviešu valodā.