Artūra Bērziņa personālizstāde

“HIMĒRAS”

20. 09. – 07.11.

Izstādes tēma – atcilvēciskošanās. Ne t.s. dehumanizācijas izpratnē, bet kā morālo īpašību, humānisma sabrukums sabiedrībā, iestājoties post-demokrātijas laikmetam. "Himēras" ir par tā saukto "jauno cilvēku" veidošanu, kā tas jau ir noticis iepriekšējos lielajos sociālajos projektos. Piemēram, kā tika audzināts "padomju cilvēks" ar noteiktu vērtību sistēmu un pasaules uztveri. Bet vai bija tik dīvaini sociālie eksperimenti, kuru liecinieki mēs esam tagad? Šodienas propagandas tehnoloģijas dažādās pasaules malās rāda fantastiskus rezultātus cilvēku pārvēršanā par kaut ko tik grotesku. Pārspīlēti-burtiski tas ir attēlots caur antropomorfiem radījumiem, kuri inženieru un kādas elitāras sabiedrības locekļu uzraudzībā kolbās un citās ierīcēs tiek audzēti vai pārveidoti. "Jaunie cilvēki", kuriem redzami citu būtņu anatomijas piejaukumi - tritons, sfinksa, kentaurīda.

Tāpat kā antīkajā mitoloģijā Himēra bija radījums, kas apvienoja sevī lauvu, kazu un čūsku, bioloģijā ar šo vārdu apzīmē organismus, kas sastāv no ģenētiski dažādām šūnām. Zooloģijā himēras sauc par organismiem, kuru šūnas nāk no divām vai vairāk zigotām. Papildus tam ir arī "dieva no mašīnas" dzimšanas tēls. Māksliniekam patīk konotācija ar biežāk sastopamo šī vārda nozīmi - ikdienā himēru sauc par kaut ko nepamatotu – utopisku, nerealizējamu ideju, izdomājumu. 
Izstāde sastāvēs no asamblāžām, gaismu kastēm, instalācijas un video projekcijām. 

Mākslinieks dzimis 1983. gada 20. aprīlī Rīgā. Ieguvis maģistra grādu LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā. Sarīkojis vairākas personālizstādes, tai skaitā Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā izstādi “Barotava” (2017). Šī jau ir trešā A. Bērziņa personālizstāde galerijā MuseumLV (2018.), (2021.) un (2024.). Artūrs Bērziņš piedalījies vairāk nekā 50 grupu izstādēs un projektos Latvijā un ārzemēs. Vienlaikus mākslinieks strādā arī performances žanrā, un laikā no 2017. līdz 2021. gadam šajā mākslas galerijā notikušas 5 mākslinieka performances. Bez tam Artūrs Bērziņš radījis scenogrāfiju vairākām Dž.Dž. Džilindžera iestudētajām izrādēm Dailes teātra Lielajā zālē (2018-2019), kā arī daudzus videoklipus, animācijas un īsfilmas, tostarp video tādām pasaules mūzikas zvaigznēm kā “Seven Lions” un “Cradle Of Filth”. 2010. gadā ietekmīgais amerikāņu interneta portāls Weirdworm.com ierindojis Artūru Bērziņu pasaules savdabīgāko mākslinieku Top-10 sestajā vietā.  Mākslinieka darbi tiek izmantoti arī kā uzdrukas uz apģērba, piesaistot pasaules mūzikas un alternatīvās modes industrijas pārstāvju ievērību. Par to liecina fakts, ka 2020. gadā uz Londonas “NME Awards” ceremoniju popmūzikas dīva Billija Eiliša (Billie Eilish) ieradās ar Artūra Bērziņa mākslas darba  uzdruku uz krekla. 2017. gadā izdevniecībā Zvaigzne ABC tika izdots mākslinieka debijas romāns “Visuma vērpēji”, kas ir pirmais  weird fiction žanra paraugs latviešu mūsdienu literatūrā, kā arī Zvaigzne ABC ir publicējusi “Tēla dialektika” un “Spoguļpuse. Patraka pasaka”.

 titanium.lv

delfi

diena.lv

rus.lsm

tv3.lv

arterritory.lv

spletnik.lv

100g kultūras

LMA prof. D. Hanova recenzija. Tulkojusi L. Tomsone

Himeras - privāta ballīte

MuseumLV galerija jauno sezonu atklāja ar Artūra Bērziņa versiju par mūsdienu sabiedrības neobarokālo vienaldzību.

Tas viss jau reiz ir bijis, bet ir zudis un aizmirsts, tāpēc nolemts mūžīgam atgriešanās lokam ­ -  tā vairākos  ietilpīgos jēdzienos varētu raksturot Artūra Bērziņa darbu ciklu “Himeras”. Autors, kā daudzpusīgs meistars, eksistē dažādās hipostāzēs, tāpēc, tiekoties ar viņa darbiem, visspilgtāk jūtama aizgājušo stilu, virzienu un laikmetu rēgu klātbūtne. Mākslinieks, kurš interesējas par performances mākslu, strādā mūzikas videoklipu jomā, rada tekstus un grāmatu maketus, cik vien iespējams iesakņotus Eiropas intelektuālajā pagātnē. Līdz ar to, viņš, diemžēl, ir nolemts dalīties aizgājušo laiku sajūtā, ka Eiropas intelektuālā pagātne tiek zaudēta, izdeg, svarīgākie gudrības avoti un zemsvītras piezīmes ir noplicināti, un mūsdienu mūžīgās kustības tukšgaita no tiem izvairās.

Autora darbi sagatavo skatītāju visu maņu spraigam darbam, un ķermenis iekļaujas gotiskā romāna noskaņā,  kas radīta uz ekrāniem sēru krepa tumsā. Prātā nāk drūmas ainas no aizmirstā vācu eposa par Nībelungiem un viņu alkatību, gatavību dusmās nolaisties līdz pat iznīcības pamatiem, no tiktokeriem nezināmiem Valtera Skota romāniem par dzimtas lāstiem un atriebību, par skotu spokaino līgavu neprātu, dveš kriptu aukstums.

Tajā pat laikā digitālās tehnoloģijas, drūmas elektroniskās mūzikas pavadībā, piepilda telpu ar barokāli saldenu, putekļainu gaisu - izkaltuši ziedi, grumbuļaini stumbri, pārogļojušies sēru elku dievi pēkšņi izaug no režisēta konflikta starp drūmo saturu un ierāmētās telpas barokālo iezīmi - sienas pulksteņa koka karkasu, tukšu, mūsdienu nesakarīgās patērētāju sabiedrības cikliskuma sagrautu,  tas kļūst par zārku laikam, par kapenēm pulkteņrādītājiem, kuru ceļš  ir kļuvis bezjēdzīgs, kopš Fukujamas vēstures beigas izrādījies pamats jaunam pašmaldināta intelektuāļa bestselleram.

Vienas zāles centrā ir simbolisks laika ugunskurs (Vai bēru altāris? Vai varbūt stabs ikvakara erotiskajai izrādei?), kuru rotā ķermenim izrautas svārsta mēles, lai uz visiem laikiem aprautu tā stāstu.

Šajās omulīgajās formās nav mājīgu tikšķu un kustību, mājās ik stundu neskanēs dobjais pulksteņa zvans - mūsdienu pasaules konflikti un tektoniskās pārmaiņas ir pārvērtušas māju un tradīciju pīšļos, mākslīgā intelekta sadedzināto manuskriptu pelnos, ko padomju vara nespēja atņemt ne rakstniekam, ne velnam, un sociālie tīkli, uzvarējuši skolas izglītību un paaudžu saikni, ir iznīcinājuši un aizlieguši lasītāja intelektuālo līdzautorību. Teksts kļuvis smagnējs, garš un, nespēdams iekļauties 20 sekundēs vai 140 zīmēs, to veiksmīgi amputējusi seriālu industrija.

Šādās bēru vaimanās par logocentrisko kultūru, kuru sterilizējušas korporācijas, kas karo par litiju savām baterijām, lai saglabātu intelektuālo tukšumu, pastāv mākslinieks, kuru ne katrs varēs izlasīt, tādā veidā autoru nolemjot nevis paša izvēlētai, bet modernitātes uzspiestai vientulībai -- Bērziņa darbi ir smalks, dziļš dialogs ar baroka tradīciju, kurā valda intelektuāla, metaforiska spriedze, konflikts, pretestība un elementu mijiedarbība. Ķermenis – tā piesātinājums un pārmērība – kļuvis par materiālu, galveno māksliniecisko kategoriju autora jaunajā izstādē prezentētajiem darbiem. Ķermeņa hiperklātbūtne pastāv dažādās sociālajās telpās, savukārt ķermenis ir varas kategorija – kurš gan tagad lasa Fuko, ja viņa vārdā var nosaukt stilīgu bāru vai stipru kokteili, tā nodzerot franču filozofisko kritiku?

Tādējādi aizmirstais un izbalējušais Fuko savā nelasāmībā atklājas autora gleznās kā varas subjekts - vara pār ķermeni savā valstiskajā, elitārajā sadismā rada ne vien ekonomiskos procesus vai valodu, bet arī estētiskās formas. Ķermenis, kas nereti ietērpts elegantās, zeltītā ietvarā ieskautās kolbās, pārtop par jauno Kunstkameru šīs pasaules varenajiem, elites pārstāvjiem, kas uzauguši maksimāli ekpluatējot turbokapitālismu, kas ļāvis un leģitimizējis vispārēju sabiedrības sociālās solidaritātes bojāeju, maksimālu ekspluatāciju, kurā seksualitāte ir daļa no sezonālās izpārdošanas. Ķermenis kolbā ir mazā cilvēka bezcerības muzejs lielpilsētā, kur elite ir piespiedusi nabagos dievināt  bagātos, kas tos pazemo, atņemot, iemidzinot viņu dusmas un tieksmi pēc labākas dzīves.

Futūrisms pagātnē ir sagatavojis vairākas diktatūras, bet metāla un ātruma straujumā, elektrisko vadu sprakšķēšanā tas atslāba un apstājās, noslīcināts kā trakā dendija Marinetti sacīkšu auto banalitātes dubļainajā peļķē, kur nav ne teksta, ne kritikas, ne sapņu, ne strīda ar avotiem, jo neoliberālo valdību budžeta krīzes dēļ tie tika samazināti. Arī elite skumjā skatītāja Bērziņa darbos ir pakļauta mūsdienu porno sabiedrības hiperseksualitātei, šļakatām spermas dīķos un digitāliem vaidiem pie stilīgā makbuka ekrāna. Tās spēks ir centrēts tieši šajā seksualitātē á la carte, kas viegli smaržo pēc tikko pamanāma  līķa smārda, ar noguruma un ķermeņa sairšanas notīm, ko nomainījušas digitālās viltus fantāzijas. Un tomēr pat šis faliskais un vaginālais savītums piespiež paverdzinātos ķermeņus (vai tos, kas aicināti uz apmaksātu daiļavu un skaistuļu priekšnesumu, viņiem nav biogrāfiju, bet ir globāli ofšoru miljardieriem nevajadzīgi nodokļu numuri) pielūgt eliti, centies sekot un vienkārši sentimentāli rīstīties ar spirtu pildītos traukos, sapņot tai līdzināties.

Bērziņš varētu kļūt par augstāko līmeni advancētajiem, taču viņa darbiem nav lemts atrast spēļu industrijas cienīgu sarežģītības līmeni - autoram konstatēts pārāk liels teksta daudzums. Teksts meklē ar literārajām zemsvītras piezīmēm un alūzijām pievilgušu lasītāju un tālumā redz mirgojošu spriedumu: “Not found. Something went wrong. Try again later.” Kaut kas nogājis greizi? Vai esat pārliecināts? Lasiet Bērziņu! Viņš ir pacietīgs, jo skumjas, zaudējot metaforu lasāmo antropoloģisko ierīci, ko sauc par cilvēku, ir lēns process un ceremoniāls, barokāls ars moriendi, pilns senās mitoloģas atsaucēm, kas pāvērties kruīza kuģu vai masāžas salonu nosaukumos.

No lielām grāmatu skumjām par mākslu kā iekšējo dialogu, drosmīgu izsaucienu, protestu un pretrunu, provokācijas aktu, autors glābjas sarežģītajā savu videoklipu scenogrāfijā, tableau vivant, atsaucoties uz 20. gadsimta 80. gadu beigu rokmūzikas neobarokālo estētiku.

Autora rokrakstu caurstrāvo auduma viļņošanās, Delēza kultūras pieredzes krokas un uzslāņojumi un seno kultūras slāņu izzināšanas spēle, bez kuriem mēs varētu iztikt, tāpat kā bez kentauriem un kentaurēm, bez antīkajiem prinčiem un Lorelejām. Ātrā ekrāna ritināšana nogalinājusi sengrieķu teksta traģēdiju un līdz ar to arī katarses iespējamību, šausmu un ciešanu sekas, kam reiz ticēja kā dvēseli attīrošam līdzeklim. Taču bojā gājis ir arī koris, tas ir - mēs paši, kā rakstīja Brodskis un vēlāk Asja Vološina (Estere Bola). Tas nozīmē, ka tiek iznīcināta gan pilsēta, gan sabiedrība, kā trauksmainu pārdomu un meklējumu kopums. Nāciet atcerēties intelektuālo nemieru, drīz tas mūs pametīs.