Galerijas MuseumLV otrajā stāvā turpinās Jūlijas Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme” II daļa. Instalācija “Cilvēku pamestā pilsēta” ilustrē mūsu vienam pret otru vērstās agresijas graujošās darbības rezultātu ikdienas dzīvē un tās lomu dzīvības iznīcināšanā uz Zemes. Tas ir aicinājums uz mieru, meklēt “par”, nevis “pret” mierīgas līdzāspastāvēšanas turpināšanai.

“Instalācijā “Cilvēku pamestā pilsēta” mēs paši savām rokām izveidojām cilvēku agresijas izpostītu telpu. Radīts, lai novērtētu zaudējumus, sajustu gaidāmās katastrofas mērogu un atcerētos par sevis saglabāšanās instinktu, lai tas nekad nenotiktu reālajā pasaulē. “ JJ/2022

Instalācijas apraksts

Pārkāpjot pāri slieksnim, jūs ieejat cilvēku pamestā pilsētā. Ejot pa šaurā gaiteņa sudraboti balto grīdu, jūs mirkli sastingstat, aplūkojot aukstā neona izgaismoto sarkano apli, kura centrā ir iekārta šķietami vienkārša atslēga. Atslēga, kuras pagrieziens dod starta komandu nāvējošajam SS – 20 ierocim. Šīs raķetes fotogrāfija paveras visā telpas augstumā virs skatītājiem, ļaujot piedzīvot biedējošo raķetes palaišanas brīdi un liekot pacelt acis augstāk uz betona žoga malu. 

Šo padomju laiku sienu, kas apjozta ar dzeloņstiepli, atpazīst ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas pieredzējis šos laikus, bet gleznieciskumu un aktualitāti tai piešķir grafiti, kura autors ir ne tikai mūsu valstī, bet arī tālu aiz tās robežām pazīstamais anonīmais mākslinieks KIWIE. 

Viņa daiļrades žanrs – ielu grafiti kā laika un notikumu liecība, kā tiešs, atklāts un skaļš māksliniecisks paziņojums, kuram nav iespējams paiet garām. Nav iespējams, nolaižot skatienu, palikt vienaldzīgam un nav iespējams atbildēt tikpat anonīmi – par savu attieksmi pret šo pasauli. KIWIE dzird visu; tā māksla pamodināt garamgājēju emocijas ir atpazīstama un droši vien saglabās savu vēstījumu arī mūsu bērnos, un mūsdienās meklēt atbildes uz jautājumu: ko katrs no mums rada, lai piepildītu Zemes noosfēru ar dzīves gribu, vēlmi attīstīties un uzplaukt?

 

Par projekta māksliniekiem 

Projekts “ Cilvēku pamestā pilsēta” ap sevi pulcēja ne tikai savas nozares profesionāļus, bet patiesi domubiedrus, intelektuālus māksliniekus, kas ar saviem darbiem cenšas parādīt to, ka pasaulei bez cilvēkiem nav nozīmes, tā ir akla un bez dvēseles, bezjēdzīga un mirusi. Instalācijā “Cilvēku pamestā pilsēta” dalību ņēma neona mākslinieks Jānis Brolišs neonlightroom, grafiti mākslinieks KIWIE ar savu darbu “Blind”, Vlads Černovs – gaismas instalācija “Sistēmas pulss”, Aleksandrs Veingarts – video darbs “Mūžīgais…saulriets”, “Bunkurs”, projekta audio dizains – Iļja Kaļiņins.  

 

"Portāls", "Notikumu horizonts", "Pandoras lādes atslēga", "Life matters" tapuši sadarbībā ar mākslinieku, neona gaismas meistaru Jāni Brolišu (neonlightroom). Viņa objekti, kas radīti no stikla caurulēm un iestrādāti darbos, pārsteidz ar savu sarežģītību darbā ar trauslu materiālu, ar izpildes precizitāti, skaidrām līnijām un atstāto gaismas spēka efektu uz skatītāju. Četros liela mēroga darbos neona kvēlojošās caurules rada ilūziju, kas atver portālu uz mākslinieces kosmosu, uz paralēlo realitāti, kas pastāv starp gaismu un tumsu, bet sarkanā aplī ierāmētā atslēga, kas palaiž nāvējošu ieroci, kļūst par galveno elementu pasaules līmeņa katastrofā.

CV

Jūlija Eresko (JJ) mākslas izglītību ieguvusi Bostonas Mākslas institūtā, kā arī Rīgas Dizaina koledžā un Britu Mākslas akadēmijā Romā glezniecības un grafikas specialitātē. Viņa strādāja vizuālās mākslas jomā, kā arī izstrādāja interjera dizainu, mēbeļu dizainu. Piedalījusies daudzās izstādēs gan Rīgā, Jūrmalā, Daugavpilī, gan ārpus Latvijas. 2017. gadā Rīgā un Šveicē nodibinājusi kultūras centru Grata JJ un galeriju MuseumLV, bet 2018. gadā – Grata Art Foundation. Viņa ir autors un scenogrāfs dažādiem galerijas MuseumLV projektiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, līdz pat šai dienai vada galeriju un kultūras centru Grata JJ. 

Pateicība par radošo ieguldījumu un atbalstu: Irēnai Bužinskai, Laurai Tučai, Jānim Pūgam, Kristīnei Martinovai,  Didzim Grodzam, Jevģenijai Šafranekai, Jānim Brolišam, Aijai Rullei; kā arī par tulkojumu Ditai Lūsei, Irēnai Petrovai, Ilmāram Zvirgzdam.

Jūlija Eresko personālizstādes “SOS. Dzīvei ir nozīme”  II daļa. Instalācija “Cilvēku pamestā pilsēta”. Koncepts, scenogrāfija, teksti, gleznas – Jūlija Eresko.

Parītdiena bija jau sen.

Deniss Hanovs, humanitāro zinātņu doktors.

     

         XX gadsimta tālajos septiņdesmitajos gados antropologs Klifords Gircs (Clifford Geertz) mēģināja aprakstīt cilvēku. Šis bija jauns cilvēks un tas pretojās vecajam aprakstam. Kultūras strauji atbrīvojās no baltā cilvēka koloniālās kundzības un mēģināja no jauna izstāstīt izdzēstos un aizmirstos stāstus. Lai nomierinātu kolektīvo sirdsapziņu, eiropietis paverdzināšanu un ekspluatāciju nosauca par civilizācijas misijas darbu. 

 

       Kādreizējā civilizācija bija kritusi, un šī kritiena atbalsis joprojām ir dzirdamas – pasaulē valda eiropiešu radītā nabadzība un vardarbība, kas izraisījusi terorismu, atmiņas traumas un revanšismu. Smaga tumsas sajūta pārņem mūsu eksistenci, un tā aptumšo gaišo pasauli, kas tic progresam un virzībai uz labo pusi.

       Gircs mēģināja saskatīt tādā cilvēka nemierā kultūras nozīmes un nonāca pie secinājuma, kas dod vāju cerību izmainīt šo situāciju: pasaule ir nozīmju kopums, kuras cilvēks veido pats. Cilvēks, daļēji atrodoties dabā, daļēji –  viņa radītajā realitātē – kultūrā, var izmainīt abas šīs telpas. Šīs cilvēka spējas svarīgākais jautājums ir: kādas gan nozīmes cilvēks ieliek topošā projekta Zeme pamatjēdzienos?

       Pēdējās desmitgades, kurās nav trūcis vides katastrofu, karu, pandēmijas un politiskā radikālisma, vardarbības uzvilņojumu sociālajos tīklos un agresīva patērnieciskuma, mums izkliedz to, ka spēju piešķirt jēgu cilvēce izmantojusi ļaunumam, kas spēji nomainījis dievbijības, kalpošanas un labklājības, progresa, brīnumainas izglābšanās un pastāvīgas kustības krāšņās maskas.

       Tomēr māksliniece Jūlija Eresko (Юлия Ересько) atļāvusies šo nozīmju sacelšanos – krāšņo Venēcijas masku, spīdīgo tūristu suvenīru, viņa norāvusi no audekla un iesviedusi aukstā un abstraktā kosmiskā tumsas telpā. Zeltītā maska lidinās semantiskā bezsvara stāvoklī, kuru kā skumju brīdinājumu šī māksliniece un scenogrāfe radījusi savā SOS Life Matters ciklā, kas šā gada novembrī tika atvērts galerijā Museum LV.

       Izstādes galvenā ideja ir šo nozīmju nāve, jo reiz tās ar interesi vēroja pagājušā gadsimta zinātnieki, tā gadsimta, kurā cilvēces futūristiskās vīzijas par kosmosu bija spēcīgākais enerģijas impulss pat padomju ikdienas dzīvē. Kopš tā laika cilvēces optimisms ir manāmi atdzisis, iestājies jauns aukstuma vilnis, kurā zinātne un ētika, politika un vienkāršais cilvēks ir sastindzis, noguruma un digitālā trokšņa pārpilnības ieskauts tas jūtās pazudis un vienaldzīgs pret sevi. Šo darbu cikla būtība, manuprāt, ir savdabīgs visas planētas un cilvēka bēru mielasts.

      Jūlijas gleznu posthumāniskā karavadžisma skumjajā tumsā planēta mirst kā nozīmju kopums, kas tūkstošiem gadu, māksliniecisko tēlu un zinātnisko instrumentu veidā, bija nodrošinājis tās saglabāšanu. Mikroskops, durvis uz XVII gadsimta slepeno mikropasauli, operu partitūras un sarkanā safjānā iesietās galma romānu lapas – tas viss pamests cilvēka radītajā tehnoloģiju izgāztuvē, kuru savos darbos attēlojusi māksliniece. Vietā, kur nepastāv žēlastība, visas smalkās nozīmes ir sadegušas. Ir bezjēdzīgo no mūsdienu tumsības sagaidīt baroka reliģiskās ticības iekšējo impulsu. Cilvēka žēlsirdība pret sevi, uz dzīvi kā tādu, ir sabrukusi, un, kā šķiet šo rindu autoram, šī iemesla dēļ mākslas un zinātņu nozīmes sabirzušas pelnos.

       Vairāki mākslinieces darbi, kas pārstāv pagātnes laikmetu humanitārās kultūras pasaules artefaktus, pēc būtības ir alegoriski. Tie rada sen aizmirstu sajūtu par senām skulptūrām, kas iemiesoja zinātnes, mākslu, reliģiju, dzeju un mūziku laikos, kad cilvēki pret sevi neizjuta tādu vienaldzību. Tagad tas viss ir aizmirsts. Attēli tiek veidoti apzināti reālistiski: pateicoties kultūras procesa audumu atmiršanai, apjomīgās, blīvās un dziļās figūras tiek atdalītas no skatītāja; māksla un amatniecība pārtapušas shematiskos simulakros un nedzīvos cilvēka muzeja eksponātos, kurā jau izslēgtas gaismas. No audeklu tumsas vairs neradīsies gaisma, tas nozīmē, ka neradīsies vairs jauni vārdi un to nozīmes.

       Viss, kas pēc naivā Aristoteļa domām varēja veicināt cilvēka dvēseles attīrīšanu, mākslinieces darbos absorbējis izpostītās nozīmes un kļuvis par kultūras artefaktu ēnām. Tomēr mēs, seno autoru lasītāji, vienmēr esam bijuši nepacietīgi. Filozofa tekstos dvēseles attīrīšana ir cieši saistīta ar sāpēm un pat piedzīvotajām šausmām. Cilvēce ir pamatīgi aizmirsusi šo grūto ceļu, un tāpēc mums tagad lemts atcerēties sevi kosmosa atkritumu klusumā, Jūlijas darbos gar mūsu acīm paslīd visa zaudējumu galerija.

       Šķiet, ka neoklasicisma stilā veidotās un emocionāli stabilās galerijas telpas sāk mijiedarboties ar darbiem, atsakoties būt tikai fons vai un izstāžu siena. Ar šo lomu galerijas interjeram acīmredzot ir par maz. Uz taisno ģeometrisko līniju fona kosmoss un tajā peldošie objekti pārvēršas par izkropļotās modernitātes attālu atgādinājumu. Grāmata nemirst inkvizīcijas vai diktatūras ugunī – tekstu joprojām var izglābt samizdatā. Grāmata patiešām iet bojā, kad to vairs nelasa.

       Mēs tik ātri esam pieraduši pie nemitīgas izklaides, ka esam paši sev apnikuši. Autore baidās no šīs garlaicības, jo tā saēd nozīmes kā skābe. Man īpaši svarīga ir glezna "Nācija" – kā jaunas kopienas un kultūras veidošana sāka pārvērsties par Cita atstumtību, simbolisku vardarbību, aizliegumiem un aiz romantiskām fasādēm vienuviet sapinas vientulības un daudzkārtējie aizvainojumi. Tagad latviešu tautastērpa vainags planē tukšumā un nācijas vaigs izplūst radikāļu retorikā. Māksliniecei tas ir gan brīdinājums, gan jautājums – kas gan atlicis no tautas kā piederības telpas?

       Nozīmju iznīcināšanas simptomu kopums ciklā kļūst planēta, kuru mēs esam pārvērtuši par digitālo atkritumu noliktavu. Izstāde uzsāk dialogu ar citu autoru darbiem, kuri reflektē par kolektīvās vienaldzības tēmu, un māksliniece kļūst par scenogrāfi un pārvērš izstādi par satraucošas daudzbalsības telpu, kurā vairs nav iespējams saprast, kur beigusies izstāde. Izkliedējums telpā rada sava veida skumju Gesamtkunstwerk par sašķeltā kultūras teksta tēmu.

        Kiwi, Latvijas ielu mākslas ikona, aizņēmis galerijas otrā stāva sienu un spožā hi-tech apgaismojumā, uz taisno foajē līniju fona, radījis savu dusmu formulu – nervozi violetu briesmoni ar mīlīgu punci un baisiem ilkņiem, kas kļuvis par gandrīz katra rīdzinieka mājdzīvnieku, kuru tas bieži pamana uz pilsētas centra mūriem. Saskaņā ar Kiwi, aklums ir cilvēces pašas radīts, bet mums neizdodas būt labiem mūsdienu Edipiem, jo mūsu aklums ir nejaušs, nevis apzināts. Mēs ciešam no kļūmīga viltus akluma, kas pat ar doto brīvo izvēli neved mūs uz jaunu pasauli un zināšanām. Mēs nepamanījām kaut ko ļoti svarīgu, un tāpēc mūsu aklums ir optiska ilūzija, un mūs maldina tikpat akli atmiņu, politikas un tehnoloģiju tirgoņi.

       Visuma priekšmetiskās iznīcības tēma ir vēl viens Jūlijas darba tēmas atzars. Jaunais, digitālais pagāniskais templis izmesto veco datoru veidolā palielinās mūsu acu priekšā, pateicoties pilnīgam dabas trūkumam, tas ir ietverts televīzijas ekrānu plastmasas ietvaros un tādējādi kļūst par atmiņu par sevi pašu. Cilvēka trešā daba, digitālā, kas reiz solīja atmiņas nemirstību, jau sen ir kļuvusi par papildu terabaitu vajāšanu, atstājot aiz sevis indīgu plastmasas pēcgaršu, kas ļauj nozagt pagātni, viltot ķermeni un atmiņas un vajāt Citu – kādu, kurš noraida šādu diktatūru. Tikai mūsdienu 1984. gada varonim vairs nav vēlmes atcerēties, tas nozīmē, ka protests kļuvis gandrīz neiespējams.

       Mākslinieces darbos protests nav tapis bezjēdzīgs. Skatītājs tiek aicināts novērot iznīcību vārda visplašākajā nozīmē – plīša rotaļlietu kaudze, kuras sanesuši dažādu skolu bērni, veco velosipēdu un skrituļslidu noliktava pārtop telpā, kas piepildīta ar cilvēku kļūdām un brīdinājumiem, vēlmēm, kāri pēc augstāka statusa un impulsa mūžam dzīvajam patēriņam. Kosmiskās vienaldzības motociklista ķivere ieņem galvaskausa formu, kas atgādina novecojušus 90. gadu beigu ķiveres modeļus. Neko neatceras. Nemāk?

       Pilsēta jau pamesta, tajā palikuši tikai mūsu radītie atkritumi, pret kuriem izstāde izturas ar dziļām skumjām un līdzjūtību, noraugās, kā vientuļš eņģelis no pareizticīgo ikonas kosmiskās parītdienas mēnesgaismas ainavā. Ar šādu kalendāru auga mana paaudze, ticot, ka mēs neesam vieni, kaut bērnu filmas uzstāja, ka mēs joprojām esam labākie –  labākie no visām galaktikām. Šķiet, ka mēs esam tikuši maldināti, un cilvēces parītdienu mēs esam palaiduši garām.

       Šķiet, ka izstādes telpas dažādās nišas un neona lampu ģeometrija rada daudzveidību, kas vēstī kādu paralēlu mītu par to, kas ar mums noticis. Stāsts tiek veidots tā, it kā mēs apskatītu nozieguma vietu un sastādītu protokolu. Darbu vizuālā atsvešinātība un maksimālā emocionālā un ētiskā pieslēgšanās rada intensīvi klātesošu spriedzi, zināmu nojausmu par cilvēka kā nozīmes avota pašiznīcināšanās tēmu.

      Virs nozīmju atdzisušā ķermeņa Jūlija dažādās valodās lasa savu multimediālo nekrologu. Caur biezu sēru plīvuru skan krievu un latviešu verlibrs un čukst par sociālo tīklu apokalipsi, kas iznīcinājis kultūras olīvkoku, izjaucot dabas un cilvēka vienotību. Jaunais Odisejs vairs nekur neatgriezīsies, viņš nemaz nav dabas - Itakas karalis, bet gan lielu koncernu vajāts zemnieks, kurš padzīts no saviem laukiem. Viņa olīvkoku nocirta un eļļu salēja alumīnija bundžās, par grašiem to nosūtīja uz globālajiem ziemeļiem. Autore apraud sacirstās koku un cilvēku saknes un poētiskā vīzijā sēro par nozīmju galu, kas skatītāju sagaida uz galerijas sienām un pārvērš to par vērotāju tam pašam pārim, kuru globālās sasilšanas un gaidāmā sausuma dēļ jau atkal izraida no Ēdenes dārza.

       No mūsdienu Pandoras lādes, kuru autore izveidojusi no plašsaziņas līdzekļu baumām par jauno kodolsprādzienu, kura atrodas blakus dusmīgajam violetajam briesmonim, varbūt vēl iznāks laukā cerība. Uz ko mēs šodien varētu cerēt? Kas mūs glābs? No ārpuses–  neviens un nekas, SOS signāls mums būs jāizveido pašiem, pretējā gadījumā mēs dzirdēsim tikai klusumu. Jūlija ir noraizējusies. Viņas dzīves SOS Life Matters versija ir iekšējs māksliniecisks sauciens un globāls satraukums par izzūdošo nozīmi.

Prese:

KDi.lv

VS.lv

titanium.lv

lsm.lv

zerkalo.lv

baltic.news

rus.jauns.lv

lr4.lsm.lv

lnkba.wordpress

la.lv

Arterritory

KDi.lv

Video:

8TV Latvija

LTV Kultūras ziņas

Galerijas virtuālā tūre

Personālizstāde. Ilze Preisa. "Metaforiskās spēles"

25.01.2023. – 22.03.2023.

Simbols ir atslēgas vārds Ilzes Preisas mākslinieciskajai  praksei, kas sevī ietver glezniecību un grafiku. Šis jēdziens ir attiecināms uz visiem elementiem, ar ko sastopamies Preisas mākslā  - tēlotajiem objektiem un  lietotajām krāsām. Tie apvienoti sirrealitātes piestrāvotās kompozīcijās, kas mudina skatītāju ļauties darbu satura  tulkošanas azartam. Ilze Preisa savos darbos izmanto grieķu mītu un Bībeles motīvus, taču nenospraužot  konkrētas piedāvāto simbolu izpratnes robežas. Bieži Bībeles sižetu un antīkās mitoloģijas tēli mūsdienu kontekstā kļūst par laikmeta aktuālo ideju precīziem izteicējiem.  Mitoloģisko motīvu klātbūtne, ar ko sastopamies Preisas darbos,  mūsdienu mākslā ir bieži sastopama parādība, kas norāda uz  mitoloģisko tēmu pārlaicīgumu. Darbos dominē atsauces uz pasaules kultūras mantojuma tēliem, taču izceļot to vai citu sižetu, māksliniece akcentē viņai svarīgus personiskus stāstus. Ar mitoloģijas tēlu starpniecību māksliniece stāsta par cilvēka dabu, cilvēciskajām īpašībām – kaislību, nodevību, dusmām, mīlestību. Cilvēka daba nemainās. Līdz ar to, šo tēlu radītās asociācijas lieliski noder, lai izceltu vienu vai citu aspektu cilvēka dabā.

Ilzes Preisas mākslās ikonogrāfija ietver visdažādākos tēlus -  varas un  zemes spēka simbols vērsis, kas ar savu spēka  klātbūtni liek saspringt, kleita kā pārtapšanas un maskēšanās simbols suģestē ar savu kairinošo enerģiju, eksotiski putni, vienlaicīgi  ir skaisti un biedējoši, skaistā Mēdeja, kuras galvu rotā elegantās čūskas, kas atbaida un vilina vienlaicīgi, aizkars, kas aizsedz nezināmo telpu un mudina izšķirties -  atvērt to skatienam vai tomēr nē, kaķi ar spārniem – efektīgie varas simboli. Zīmīgs elements gandrīz katrā šīs izstādes darbā ir šaha ornamentā kārtotā melnbaltā grīda, kur atpazīstam mākslas vēsturē labi pazīstamās vides no renesanses laika telpām  līdz mūsdienu modernajai telpai. Šis elements tiecas apvienot izstādes darbus vienā stāstā, kas sastāv no daudziem turpinājumiem.

Svarīgs Ilzes Preisas mākslas elements ir krāsa, ko māksliniece organiski iekļauj savu simbolu teorijā. Gandrīz neiespējami konstatēt, kurš no mākslinieciskajā praksē lietotajiem elementiem precīzāk izsaka Preisas mākslas darbu simbolisko vēstījumu- krāsa vai tēlotais objekts. Ideālā gadījumā tie pakaidro viens otru un dzīvo ideālā simbiozē.  

I.P.: „Darbu sērija Sarkans/Melns/Balts radās reflektējot uz pēdējo gadu notikumiem, to,kas notiek pasaulē, ap mums un Manī.

Izvēlējos šīs trīs krāsas, jo, manuprāt, tās vislabāk ļauj izpaust šo stāstu, atklāt savu izjūtu un parādīt skatījumu uz to. Tās ir spēcīgas krāsas, ar daudzpusīgu simboliku mākslā, kultūrā. Krāsas, kas vienmēr kontrastēs savā starpā. Pielietojot šo trīs krāsu spektru un savstarpēju salikumu dažādās variācijās, katru reizi veidojas cits stāsts. Tā ir mana saruna ar skatītāju”.

Izstādē eksponētas Preisas veidotas litogrāfijas, kurās māksliniece turpina gleznās realizētās tēmas, taču pateicoties tehnikai un melni-baltai estētikai,  veidojas citas intonācijas. I.P:„Šajos darbos es, it kā atpūšos pati, tādā veidā atpūtinot arī prātu no pasaules “krāsu”piesātinājuma.

Mākslas zinātniece Diāna Barčevska

Izstādē ”Metaforiskās spēles” tiek atskaņotas zviedru mūziķa un komponista Fredrika Karlkvista (Fredrik Carlquist) (klarnete, saksofons) piecas muzikālas kompozīcijas, kuras radušās iedvesmojotiesies no gleznotājas Ilzes Preisas gleznām. Pirmo reizi šī mūzika tika atskaņota Barselonā, IIzes izstādē Metaforiskā telpa/Metaphorical Space.

CV

Ilze Preisa

Ilzes Preisas darbi ir daudzslāņaini. Tajos brīvi sadzīvo dažādi tēli un simboli, antīkais un laikmetīgais, dažādas faktūras. Darbu mistiskā burvība atklājas pamazām. Ilzes Preisas gleznas ir kā aicinājums novērtēt  visu skaisto, kā dzīvē, tā mākslā un tas sniedz vibrējoši spožu enerģiju.- Simona Skopeliti (mākslas zinātniece, Itālija)

(Oriģ.Preisa's painting is an invitation to beauty, life, and art, that brings new energy which has nothing to do with matter but shines with a supernatural light) – Simona Scopelliti.

Izpratni par mākslu, tās daudzveidību esmu ieguvusi, studējot Mākslas akadēmijā Berlīnē un Mākslas akadēmijā Rīgā, 2000. gadā to beidzot ar izcilību, izveidojot diplomdarbu Vēstules no vēršiem.

Mākslā man tuva simbolu valoda. Gleznās runāju ar to starpniecību. Stāstot par notikumiem, norisēm ap mums, darbos iegleznoju tēlus no mītiskās pasaules, piešķirot tiem jaunas nokrāsas. Simboli, kurus pielietoju darbos, var būt ietverti arī ģeometriskās formās un ,sakārtoti noteiktā secībā, tie veido savu stāstu. Darbi tiek veidoti daudzos slāņos, ilgstoši, kur katrai detaļai vai simbolam ir nozīme.

Būtiska nozīme ir skaistajam-dažreiz pat smeldzoši skaistajam. Tā ir apzināti izvēlēta mākslinieciska  forma, kas piesaista un tālāk jau liek ieskatīties dziļāk. Māksla ir mans komunikācijas veids, kuru izvēlos runājot ar skatītāju – (I.Preisa projektam māksla/Zinātnei)

Kopumā bijušas vairāk kā 50 personālizstādes - Melburnā, Berlīnē, Barselonā, Sidžesa, Alikantē, Žironā, Rīga, Cēsis u.c.  Un dalība aptuveni 150 grupu izstādēs.

Kolekcijas/Muzeji.

Mākslas muzejs Arsenāls; Cēsu izstāžu nams; Omskas mākslas muzejs; Ventspils muzejs; Preiļu mākslas muzejs;

kā arī Mati Miliuse mākslas kolekcija (Tartu, Igaunija) mākslas kolekcijā; Luciano Benetton mākslas kolekcijā;  Kā arī privātkolekcijās: Berlīne, Ņujorka, Oslo, Barselona, Monako, Luksemburga, Brisele, Kopenhāgena u.c.

2021./22.- Starptautisks, multimediāls projekts When Music meets art, Solo izstāde

kopā ar mūziķi komponistu F.Carlquist: Sidges, Barselona, Rīga (Spānija/Latvija).

Organizācijas.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre no 2000. gada.

Latvijas autortiesību aģentūras biedre no 2003.gada.

Kopš 2016.gada sadarbojas ar labdarības organizācijām, piedaloties labdarības projektos-apmācības, izstādes, mākslas izsoles.

Izglītība.

1994. – 2002.- Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA)

1997-98.- Berlīnes mākslas akadēmijā (HDK)

1998. gadā ieguva bakalaura grādu LMA

2000.gadā ar izcilību pabeidza LMA, izveidojot diplomdarbu, ciklu ”Vēstules no vēršiem”, iegūstot Klāva Sīpoliņa (Kanāda) radošo stipendiju. 

2002. gadā ieguva maģistra grādu LMA.

1999 .- 2002.- maģistrantūras studijas Latvijas Kultūras akadēmijā MMM programmā (Mākslas un Mūzikas menedžments)

1988-1994.- Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vsk.

 

 diena.lv

delfi.lv

nra

LTV

LiveRiga

LR1

rus.lsm

arterritory

titanium

Darba laiks svētkos:

23. decembris - 11:00- 19:00

24. decembris - SLĒGTS
25. decembris - SLĒGTS
26. decembris - SLĒGTS

27., 28., 29., 30. decembris - 11:00 - 19:00

31. decembris - SLĒGTS

Gaišus Ziemassvētkus!
Novēlam mieru, veselību un panākumus Jaunajā gadā!

Ar cieņu, 
MuseumLV 

Personālizstāde. Jūlija Eresko. "SOS. Dzīvei ir nozīme"
28.10. 2022. - 11.01.2023.

Mūsu saiknes ir pārrautas, zaudētas pagātnē,
Mūsu saknes ir sagrautas, izrautas, pamestas,
Visi sapņi ir zuduši soctīklu pinumos,
Mūsu bērni ir aizmirsti,
Laikam plūstot ir sagrautas pilsētas.

Nevaram atsaukt atmiņā dzimtas sākumu,
Nevaram vērot vakara debesu skaistumu,
Sajust siltos vējus ķermenī,
Nevaram lasīt pagātnes nostāstus, pasakas.

Kur noglabāts mūžības nākotnes noslēpums?
Par ko tapsim, kam labo glabāt atmiņā?
Par pīšļiem pārvērtīsies jēga bezgalības tukšumā,
Viss atdursies vējiem kritušo eņģeļu Zemē.

Mūsu jūtu un domu, un spēku avots,
Kur pulsē mīla, ticība, labais un vēlme,
Tam virsū nāks visums bez dvēseles postīt,
Dzīvei ir nozīme, kad esam dzīvi,
Kad Visi ir dzīvi.

                    JJ (Jūlija Eresko)/  2022
(tulkojums: Irēna Petrova un Ilmārs Zvirgzds)

SOS. Dzīvei ir nozīme

   “Es tveru Tagadni kā artefaktu, iekļaujot to Nākotnē un piedāvāju aplūkot ainu, kurā dotajā vienādojumā vienīgais izdzēstais mainīgais ir cilvēks. Cilvēks, kas kļuvis par artefaktu.

     Nenoraidot Tagadni, neveidojot jaunu realitāti, es aicinu ielūkoties ticamā Nākotnē un novērtēt zaudējumu – tās civilizācijas unikalitāti, kura radījusi zinātni un reliģiju, mākslu un medicīnu, tehnoloģijas un sportu... Civilizācijas, kuras pastāvēšana šobrīd lielā ātrumā tuvojas nepārdomātas pašiznīcības solim.

     Es piedāvāju veidot savu viedokli par katra cilvēka dzīvības vērtību, par mūsdienu civilizācijas eksistences vienreizīgumu un sasniegumiem, un, balstoties uz pieredzi un pagātnes mantojumu, izvēlēties virzību uz dzīvību. Katrai dzīvībai ir nozīme. Ikvienai dzīvei ir vērtība. Any life matters now.”

    Izstāde “SOS. Life matters” ir izvietota galerijas MuseumLV divos stāvos.

    Galerijas pirmā stāva zālēs apskatāmas gleznas, kas tapušas dažādās tehnikās, izmantojot gan klasiskus, gan mūsdienu materiālus, kā arī JJ oriģinālie video darbi un objekti, kas tapuši sadarbībā ar neona meistaru Jāni Brolišu. Viens darbs no izstādes ir veltīts draugam Dinai Zuzānei.

    Otrajā stāvā, turpinot tēmu, “SOS. Dzīvei ir nozīme”, autors prezentē instalāciju “Cilvēku pamesta pilsēta”, kuru atbalstīja simtiem Rīgas bērnu ar saviem zīmējumiem, kā arī savu darbu galerijā ir radījis ielu grafiti mākslinieks KIWIE. Katram viesim ir iespēja kļūt par šī projekta līdzautoru, atstājot savu tēlu uz sienas kā piemiņu par uzturēšanos šajā nosacītās pilsētas daļā.

    Izstādes skaņu dizains – Iļja Kaļiņins. Tekstu lasa –Mihaila Čehova Rīgas teātra aktrise Tatjana Lukašenkova. Dzejoļa autore krievu valodā Jūlija Eresko, tulkojums – Ilmārs Zvirgzds, Irēna Petrova. Tekstu tulkojums – Dita Lūse. Video darbi – Jūlija Eresko un Aleksandrs Veingarts.

 

CV

Jūlija Eresko (JJ) mākslas izglītību ieguvusi Bostonas Mākslas institūtā, kā arī Rīgas Dizaina koledžā un Britu Mākslas akadēmijā Romā glezniecības un grafikas specialitātē. Viņa strādāja vizuālās mākslas jomā, kā arī izstrādāja interjera dizainu, mēbeļu dizainu. Piedalījusies daudzās izstādēs gan Rīgā, Jūrmalā, Daugavpilī, gan ārpus Latvijas. 2017. gadā Rīgā un Šveicē nodibinājusi kultūras centru Grata JJ un galeriju MuseumLV, bet 2018. gadā – Grata Art Foundation. Viņa ir autors un scenogrāfs dažādiem galerijas MuseumLV projektiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, līdz pat šai dienai vada galeriju un kultūras centru Grata JJ.

Pateicība par radošo ieguldījumu un atbalstu: Irēnai Bužinskai, Laurai Tučai, Jānim Pūgam, Kristīnei Martinovai,  Didzim Grodzam, Jevģenijai Šafranekai, Jānim Brolišam, Aijai Rullei; kā arī par tulkojumu Ditai Lūsei, Irēnai Petrovai, Ilmāram Zvirgzdam.

Prese:

KDi.lv

VS.lv

titanium.lv

lsm.lv

zerkalo.lv

baltic.news

rus.jauns.lv

lr4.lsm.lv

lnkba.wordpress

la.lv

Artterittory

KDi.lv


Video:

8TV Latvija

LTV Kultūras ziņas


Izstādes virtuālā tūre

 
Labdarības projekts GRATA BALVA 2022  “#iluzorā #realitāte” Ukrainas bēgļu atbalstam
26.08.2022. – 15.10.2022.
Mākslas galerija MuseumLV un Kultūras centrs Grata JJ
Andreja Pumpura iela 2, Rīga, LV – 1010
Darba laiks: Ot. – Pt.: 11:00 – 19:00, Se.: 11:00 – 17:00

GRATA BALVA ir starptautisks projekts, kas ir kļuvis par galerijas MuseumLV un kultūras centra Grata JJ tradīciju, ik gadu aicinot profesionālus māksliniekus radīt oriģināldarbus, tā veicinot jaunradi. Projekta mērķis ir nodrošināt platformu māksliniekiem savstarpējai radošai komunikācijai un pieredzes apmaiņai, kā arī iepazīstināt plašāku auditoriju ar mākslinieku daiļradi. GRATA BALVA 2022 vizuālās mākslas konkurss šogad noris īpašā formātā – kā labdarības konkurss. Visi līdzekļi, kurus kultūras centra GRATA JJ galerija MuseumLV iegūs pārdodot konkursa darbus, tiks novirzīti kā materiālā palīdzība Ukrainas bēgļiem Latvijā.
Katru gadu konkursa organizatori izvēlas konkursa tēmu, šogad tā ir “#iluzorā #realitāte”. Ikdienā mēs radām realitāti, kuras pamatā ir mūsu pašu ilūzijas. Mūsdienu pasaules realitāte, pašai pastāvīgi mijiedarbojoties, iznīcinot un radot jaunus apstākļus, izsit mūs no personīgajām, mūsu būtībai pakārtotajām telpām un iemet mūs pasaulē, kas sastāv no sabiedrības vēlmēm un ilūzijām. Radošā iluzorā telpa ir īpaša pasaule, kas pieder katram no mums, atspoguļojot mūsu uzskatus, gaumi, raizes, skaistuma izjūtu, cerības un sapņus. Radošā iluzorā telpa – tā ir īpaša pasaule, kurā mēs eksistējam paralēli reālajai pasaulei.  
GRATA BALVA vizuālajā mākslā ir divas naudas prēmijas - katra 500 EUR. Visi MuseumLV galerijas ieņēmumi no šo darbu pārdošanas, ieskaitot pirmo no divām galerijas balvām 500 eiro apmērā, tiks ziedoti «Young Folks Lv», https://youngfolks.lv/

kuru entuziasti strādā 24/7 tieši uz vietas (stacijā un autoostā) ar ienākošajiem tranzīta ukraiņu bēgļiem. Otrās prēmijas likteni nosaka izstādes apmeklētāju balsojums.  Tādā veidā organizatori cer panākt lielāku sabiedrības interesi par vizuālo mākslu un tās procesiem, kā arī piesaistīt radošajai videi plašāku auditoriju. Lai nodrošinātu pēc iespējas godīgu skatītāju balsojumu, visi darbi tiek izstādīti ar numuriem, bez autoru vārdiem. Balsošana noris klātienē visu izstādes laiku, kā arī galerijas MuseumLV mājaslapā. 

Naudas balva izstādē ir stimulējošs faktors, kas dod svarīgu atbalstu radošajai darbībai un ir mākslinieka darba novērtējums. Izstādes laikā visi darbi tiek piedāvāti pārdošanai interesentiem. Par iepriekšējo gadu nominantiem un uzvarētājiem jau ir kļuvuši Juris Ģērmanis, Aleksejs Naumovs, Dita Lūse, Vadims Markevičs, Linda Kozule, Anita Paegle un Ilze Muceniece-Adamaite. Visa informācija par labdarības fondu GRATA atrodama šeit  https://museumlv.com/about_us/, fonda GAF “Art helps vision” labdarības izstāde un “Art helps vision” labdarības izsole.

GRATA BALVA konkursa izstādes:
 "Mistērija. Rituālā māksla"
"Spēka avots"
“#artefakts #piektācivilizācija”

Mākslas darbu katalogs

Citi resursi internetā:

epadomi.lv

Diena.lv

e360.lv

titanium.lv

rus.lsm.lv

rus.jauns.lv

5 gadi – 50 izstādes – 140 pasākumi – 1892692 mājaslapas apmeklējumi


Kultūras centra Grata JJ un mākslas galerijas MuseumLV tapšanas pamatā ir ideja par mūsdienu Latvijas sabiedrības apvienošanu un izglītošanu un to Latvijas mākslinieku atbalstu, kuru karjera ir veidojusies jau pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.


Galerijas interešu lokā ir gan tie laikmetīgās mākslas pārstāvji, kuru radošā darbība bāzējas klasiskajās Eiropas kultūras vērtībās, gan arī tie mākslinieki, kuru radošā izpausme ir novatoriska un pārsniedz vispārpieņemtās robežas.


Galerija MuseumLV organizē gan grupu izstādes, gan arī personālizstādes, kas ilgst aptuveni mēnesi - četras nedēļas. Dažkārt galerijā ir iespēja apskatīt trīs dažādas izstādes vienlaikus. Piecu gadu laikā notikušas 50 izstādes, 90 lekcijas un 30 meistarklases. Mājaslapas skatījumu skaits pārsniedz vienu miljonu astoņsimt tūkstošus.


Kultūras centrā iekļaujas arī labdarības fonds "Grata Art Charitable Foundation", izglītības programma "Akadēmija GRATA" un ikgadējais vizuālās mākslas konkurss "Grata Balva".


Lielu popularitāti mākslinieku vidū ir iemantojusi gadskārtējā konkursa izstāde "Grata Balva". Šajā konkursā ir divas nominācijas: galerijas MuseumLV piešķirtās balvas mērķis ir vecākās paaudzes mākslinieku atbalsts, bet skatītāju simpātiju balva sniedz iespēju atklāt jaunus talantus.

Visi autori, ar kuriem sadarbojamies, ir profesionāli mākslinieki, daudzu darbi ir apskatāmi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī citos nozīmīgos Latvijas un pasaules muzejos.

Esam pievērsušies arī interešu izglītības projektiem – organizējam iknedēļas lekcijas mākslas vēsturnieku vadībā; veidojam video sižetus par izstādēm un dokumentālās filmas par mūsdienu latviešu māksliniekiem galerijas Youtube kanālam https://youtube.com/channel/UCoUIcssPBmdjrpc6Sz-_Eqw; piedāvājam mākslinieku meistarklases, tiešraides; ikvienam interesentam pieejamas diskusijas par mākslā aktuāliem tēmatiem ar mākslas kritiķu un mākslinieku dalību, radošas mākslas nodarbības pieaugušajiem un bērniem, dzejas vakari, koncerti, teātra uzvedumi, dokumentālo filmu seansi un daudzas citas izglītojošas aktivitātes. Nodarbības vada profesionāli mākslas vēsturnieki un kritiķi, kuru darba vietas ir gan Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, gan Latvijas Mākslas akadēmija, gan Latvijas Zinātņu akadēmija - augstu akadēmisko grādu īpašnieki.


Draugi, jūs varat uzdot jautājumu - kāpēc mūsu darbība ir tik intensīva? Projekts MuseumLV mums nav spēle, nav darbs, bet gan mūsu radošās dzīves piepildījums. Tā ir mākslinieka dzīve un vēlēšanās tajā dalīties ar visiem, kas ir gatavi to saņemt.


Mēs pateicamies mūsu apmeklētājiem, viesiem, māksliniekiem, mākslas pasaules darboņiem un visiem, kuri nav vienaldzīgi pret radošiem cilvēkiem, kuri piedalās galerijas aktivitātēs un atbalsta mūs ar savu līdzdalību un uzmanību 5 gadu garumā. Galerijas MuseumLV un kultūras centra Grata JJ komanda vēl visiem veselību, labklājību un mieru.

Personālizstāde. Portreti fotogrāfijās “Jānis Deinats. Laiki. Tik salda.”
26.05. - 9.07.

Laiki atstāj pēdas sejās. Katrā sejā savas. Tā rodas portreti. Laiki mainās. Portreti paliek. Kā starplaiki.
Ir vēl ekspozīcijas laiki. Gaismas daudzums, kas parādās sejās. Tiek fiksēta gaisma cilvēkā.
Vai tās trūkums. To rādīs laiki. Ir radoši laiki, politiski laiki, juku laiki, nelaiki.
Portreti neklusē, jo tajos ir laiki.

Izcilais fotogrāfs Jānis Deinats fotografē kopš 1989. gada, pazīstams kā ievērojams portretists, kuram līdz šim portretu izstāde tā īsti nav bijusi.
J.Deinata fotoportreti ir sava laikmeta vizuālā liecība. Izstādē LAIKI. TIK SALDA. būs redzami vairāk nekā 70 Latvijā pazīstamu cilvēku portreti – tie ir daudziem zināmi ļaudis - politiķi, sportisti, mūziķi, dzejnieki, aktieri. Kaut gan, būsim godīgi, šī ir arī izstāde par aizmiršanu un pat ja šodien tajā ienāktu mūsdienu jauniešu grupa, tad lielais vairums no viņiem jautātu, kas ir visi šie “onkuļi “un “tantes”. Bet vēl pēc gadiem divdesmit? Pazīstamība mūsdienās ir ātri pārejoša neatpazīstamībā.
Izstāde mākslas galerijas MuseumLV telpās aizņems 2 stāvus. Viena no telpām būs veltīta izcilajai Nacionālā teātra aktrisei Elzai Radziņai. Meklējot savā arhīvā attēlus izstādei, šī gada februārī J.Deinats atrada deviņdesmito gadu sākumā izfotografētu filmu, kurai attīstīšanas laikā sabojājās emulsija. No šis filmas (kura bija ražota rūpnīcā SVEMA Šostkā, Ukrainā) iegūtie attāli bija ārkārtīgi spēcīgs pārsteigums. Vēl spēcīgāku iespaidu radīja fakts, ka Elza Radziņa ir dzimusi 1917.gadā Pirmā Pasaules kara latviešu bēgļu ģimenē Harkivā, Ukrainā.
Atsevišķā telpā būs skatāmi lielformāta (130x100m) attēli - fragmenti no autora foto sērijām FOTOGRAFĒJU ATTĀLINĀTI un FOTOGRAFĒJU. Sērijas, kas tapušas COVID -19 pandēmijas laikā, veido liecību par šo laiku un tā psiholoģisko tipoloģiju, vizuāli akcentējot sociālo attiecību “pārrautības” efektu un asi izjūtamo cilvēka mazuma sajūtu jaunās, nezināmās, ”lielās” pasaules vidū.



Latvijas Radio 1 Rus.jauns.lv LTV1 Kultūras ziņas