IZSTĀDE „SAKNES”  

mākslas galerijā ”MuseumLV”

A.PUMPURA ielā 2, RĪGĀ

11.04.2024.-18.05.2024.

Mākslas galerijā ”MuseumLV” no 11.aprīļa apskatāma tekstilmākslas izstāde „SAKNES”.

Izstāde „SAKNES” vērš uzmanību uz mākslinieku pārdomām par savu esību un par apkārt notiekošo. Ar daudzveidīgām tekstilmākslas tehniku interpretācijām un tās nozīmi mūsdienu  tekstilmākslā, kas ir sakņota nacionālā piederībā un iedvesmojoties no tautas mākslas, krāsām, rakstiem, pinumiem un aušanas tehnikām to pārradot mūsdienīgā identitātē. Tradīciju saglabāšana un turpināšana jaunā veidā, sakņu meklējumi cilvēka dabā, būtībā un vājībās.

Izstādē parādīti gan klasiski gobelēna tehnikā austi darbi, gan austi tekstildarbi no netradicionāliem materiāliem, dažādi filca mākslas darbi – filca vēlums un filca griezums, gleznojumi uz zīda, gan neparastas autortehnikas.

Izstādē piedalās 13 dažādās šķiedras mākslas jomās strādājoši Tekstilmākslas asociācijas mākslinieki.

Izstādē eksponēto darbu autori – Jānis Bankovičs, Kristīne Celmiņa, Andra Dīriņa, Sandra Dzilna, Dace Grīnberga, Līva Kaprāle, Mārīte Leimane, Ruta Linīte, Tatjana Nežberte, Kristīne Otersone, Kristīne Sīle, Ingrīda Sūna, Ērika Zutere

Latvijas Tekstilmākslas asociācija ir profesionālu mākslinieku apvienība, kas dibināta 1994. gada aprīlī. Tekstilmākslas asociācijas pārstāvji ir dažādu paaudžu tekstilmākslinieki. Kā svarīgākais jāizceļ LTA apņemšanās sekmēt mūsdienu tekstilmākslas aktivitātes un veicināt Latvijas tekstilmākslas iekļaušanos pasaules mākslas procesos. LTA kopš dibināšanas brīža ir realizējusi vairāk kā 200 izstāžu projektus Latvijā un sadarbībā ar Latvijas Republikas vēstniecībām ārzemēs, izveidotas izstādes daudzās valstīs: Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Krievijā, Vācijā, Beļģijā, Itālijā, Grieķijā, Norvēģijā, Ķīnā, Spānijā u.c.

Izstādes kuratore:  Andra Dīriņa

Reklāmas vizuālās identitātes autore: Ruta Linīte

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/tekstilmakslas-asociacijas-makslinieki-aicina-uz-izstadi...

https://satori.lv/event/tekstilmakslas-izstade-saknes

https://www.diena.lv/raksts/kd/kd-afisa/tekstilmakslas-izstade-_saknes_-14315718

https://www.ltm.lv/2024-04-04--tekstilm-kslas-izst-de-saknes/

https://lente.lv/raksts/makslas-galerija-museumlv-bus-skatama-tekstilmakslas-izstade-saknes/343457

LMA prof. D. Hanova recenzija. Tulkojusi Lolita Tomsone

Pieskarties saknēm... jeb par tekstiliju taktilitāti

            Es nekad vēl neesmu rakstījis par tekstilijām. Kāpēc tā? Iespējams, iemesls ir tekstilmākslas īpašā daba, tās sarežģītā materialitāte, spēja “sazināties” ar skatītāju. Glezniecības un tēlniecības radītās ķīmiskās un fizikālās, ģeometriskās barjeras tekstiltelpā ir izplūdušas, pateicoties matērijas, auduma senajai saiknei ar cilvēces dzīvi un atmiņu. Tēlotājmākslas sakralitāte kā ģēnija gara teritorija, ko konstruējis Eiropas romantisma laikmets un kas iestrēdzis vidusskolas mācību grāmatās un augstskolu lekcijās, tekstilā, diegs pa diegam, nemanāmi, bet uz tausti skaidri un nepārprotami, izirst.

Tekstila ikdienišķais, profānais, senais pašaustais oikos tiek savienots ar to pašu neaprakstāmo un intīmo māksliniecisko valodu, kurā runāt var, bet aprakstīt to nevar.  

Šeit nav runa par sižetisko pusi vai darba tehnisko izpildi. Pirmajā gadījumā tas būtu banāls apgalvojums, jo nav tādu dabas un kultūras tēmu, jomu un šķautņu, ko tekstilmākslinieki nespētu atspoguļot. Tādējādi tajā nepastāv emocionālas vai vēsturiskas robežas, nav arī ierobežojumu atsaucēm uz kādiem periodiem un novirzieniem.

Apskatot jauno izstādi “Saknes” Museum LV galerijā, mēs tam saņemam vairākas sižetiskas un kultūras liecības: foajē varam atrast variāciju par Elizabetes Tjūdores mūžīgās jaunības un skaistuma receptēm - paslēpties aiz jaunavas biezā grima un renesanses zīda un pērļu plūduma mūsdienu banālā trokšņa simbolu straumē.

Andras Dīriņas versijā audumu krokas pārtop “Kultūras slāņos” un raisa galerijā bērnišķīgu un aizliegtu vēlmi darbu “pataustīt”, glāstīt tā padziļinājumus un izvirzījumus, auduma kaskādes un to robežu malas. Te slēpjas stāsta sarežģītums. Tekstilmākslas taktilitātē, kas vienā kamolā satin formu, mediju, saturu un materiālus. Ne velti franču filozofs un mākslas analītiķis Žils Delēzs, raksturojot baroka periodu, kā galveno mākslinieciskās kustības iezīmi izvirzīja auduma kustību, plūdumu, krokas, nemitīgo formas nenotveramību stelles robežās, kas kļūst par auduma kustīguma un priekšmetiskuma avotu telpā un vēsturē kā nemateriālā telpā, kas ietver cilvēces emocijas un kolektīvo pieredzi.

Audums ar savu faktūru un krāsu daudzveidību pārsniedz klasiskās tēlotājmākslas kā vairāk vai mazāk skaidru fizikālo un ķīmisko elementu kopuma robežas.

Pirms modernās “izjaucamās” un “atceļamās”, tātad cikliskās postmediālā laikmeta mākslas parādīšanās, tekstils, pateicoties ģenēzes loģikai, spēja mainīties, izjaukt naratīvu un emocionālās konstrukcijas un, bieži vien atšķirīgā veidā, no jauna radīt kultūras naratīvu. To labi apzinājās jau senie grieķi, kas mitoloģiskās kaislības un traģēdijas, līdzjūtību un žēlsirdību, dusmas un viltu cits citam pārstāstīja ar tekstiliju, kā sava veida mainīgas struktūras, starpniecību - laulības uzticības simbols Penelope, Itakas karaliene, audeklā ierakstīja savas skumjas un smēlās pacietību, aužot līķautu sava zaudētā vīra izvārgušajam tēvam. Līķauts kā process palīdzēja saglabāt dzīvas atmiņas par nomaldījušos, viltīgo valdnieku. Bēdas un radīšana, viltība un laika ritējums, ar ko var manipulēt, daļēji iznīcinot audumu – šādas kategorijas cilvēka kultūras vēsturē rada īpašu tekstila pasauli. Tekstils kā dekorācija, kā mēbele un statusa, varas un pakļaušanās, pazemības un protesta simbols ir pārtapis aizliegtā karogā vai triumfālos audeklos, par baiļu dāvanu diktatoram vai par ieslodzītas sievietes tēlu vīriešu kontrolētajos bīdermeijera rāmjos.

               Visām šīm tekstilmākslas sejām bija un joprojām ir spēja uzsūkt sevī laikmetus, periodus, ideoloģijas un rituālās prakses, tātad arī nozīmes, kuras mēs aužam mēs paši – cilvēks, kā apgalvo cits pētnieks, amerikāņu antropologs Klifords Gīrcs, ir pielīdzināms zirneklim, kas no sava ķermeņa pasaules, ķermeņa idejas pin jēgu tīklu. Pat putekļi un smakas, ārējās ietekmes kategorijas uz tekstildarbu, kļūst nevis par draudu, bet gan par gobelēna mākslinieciskās telpas un daudzo variāciju, žanru un materiālu paplašinājumu: tā izstādē tradicionālās formas un materiāli tiek pretstatīti priekšmetiem un materiāliem, kas savstarpējās attiecībās veido mūsdienu postindustriālās, globālās sabiedrības vientulības, sāpju un nāves nospiedumus: narkotikas un indīgie augi zīdainā ietērpā papildina cilvēka ķermeņa sabrukuma ainu un čukst par cilvēka mirstības šausmām, ko no mums reklāma paslēpj izlietoto intravenozo injekciju sistēmu straumē, izšāvusi neskaitāmas šļirču adatas (Kristīne Sīle un Sandra Dzilna).  

                 Vēl viens ļoti svarīgs izstādes elements ir pati darbu kombinācija, secība, kaimiņattiecības, sava veida telpiskais fons skatītāja pastāvīgai emocionālai apmaiņai ar tekstilmākslu: līdzās materiāla un formas agresijai darbos ar jauniem vai netradicionāliem materiāliem, piemēram, ornamentiem no metāla skavām ar maizes derīguma termiņiem (Ingrīda Sūna), ir aizkustinošs klasiskais gobelēns “Vecmāmiņas audums” (Jānis Bankovičs), kādus joprojām var nejauši sastapt uz vasarnīcu sienām vai mazo bibliotēku gaiteņos provinces pilsētās. Forma ir formalitāšu spēlei un to atcelšanai pakārtota kategorija - tradicionālā stellēm raksturīgā ģeometrija jau sen ir aizsūtīta uz darbnīcas bēniņiem, atbrīvojot  vietu vizuālām alūzijām par "Gadalaiku" tēmu - pavasara tēlam, kura vilnas matu cirtās iepinies pirmais pavasara nerātnis – Zefīrs (Līva Kaprāle), kas lidinās virs mīlnieku galvām aizliegumu un noslēpumu izmocītā Čaikovska operas intermedijā. Baroks un Latvijas pagastu tradicionālie dūraiņu raksti atbalsojas Latīņamerikas paklāju sulīgajās un asajās kontūras, pasargājot gan no aukstuma, gan no kaislībām fovistiskās krāsu sadursmēs bez ēnām un pārejām. Miniatūrajām formām līdzās atrodas divi melni un dziļi cilvēku silueti, kas šķiet kā nokāpuši no 70. gadu teātra skatuves (Ruta Linīte).

Nekad neesmu rakstījis recenziju par tekstilu, taču arī tagad man ir bijis grūti pārvarēt vēlmi pieskarties vienkāršai un netveramai tekstilmākslas elementu, apjomu un formu savienībai, kas spēj mainīt cilvēka tēlu un ļaut viņam piedalīties spēlē, kas ir tik pat gara kā cilvēces vēsture. Viltnieks Odisejs, kamēr viņa sieva izauda vientulību un cerību, slēpa savu būtību, pēc ilgiem klejojumiem klausīdamies stāstā par savu ceļojumu. Tiek apgalvots, ka tā aizsākās vēsture un literatūra, mūsu kultūras atmiņas saknes.