Baleta cienītājiem, iespējams, ir grūti aptvert, ka vienu no slavenākajiem baletiem pasaulē, kura muzikālās tēmas mūsdienās dzirdamas it visur, pirmizrādē Maskavas Lielajā teātrī 1877. gada 4. martā skatītāji nepieņēma un tas tika uzskatīts par neveiksmīgu. Sākotnējo Jūliusa Vaclava Rezingera horeogrāfiju vēlāk rediģēja cits baletmeistars – Mariuss Petipā, ieviešot daudzus jauninājumus, un šis uzvedums Marijas teātrī 1895. gadā, jau pēc komponista nāves, kļuva par baleta klasiku.

Baleta sižeta pamatā ir vairāki motīvi, kas arī pirms tam nereti izmantoti skatuves darbos, teātrī, operā. Stāsts ir par Odetu, Odīliju un Zigfrīdu, kurā reālais saplūst ar fantastisko. Šs balets jau vairāk kā simts gadus no izpildītājiem prasa aktierisko meistarību, spēju pārliecināt skatītāju.

Šķiet, ka neviens cits mākslas darbs padomju kultūrtelpā nav bijis tik populārs: to izrādīja, kad valsti apmeklēja svarīgi viesi, atsevišķus mūzikas fragmentus translēja radio un izrādīja televīzija kad mūžībā bija aizgājis kāds no augsti stāvošiem partijas darbiniekiem.

Lita Beiris kopā ar Aleksandru Rumjancevu savu pirmo “Gulbju ezeru” nodejoja 1977. gada martā. Tolaik bija pieņemts, ka Odetu un Odīliju dejo viena un tā pati balerīna. Divi dažādi tēli, ko balerīnai jāspēj parādīt vienā izrādē, un, pēc slavenās dejotājas Annas Priedes teiktā, ne katrai tas izdodas. Beiris to izdarīja spīdoši, izdzīvojot šo lomu daudzas reizes gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē. Tāpat kā kritika, arī pati māksliniece uzskata šo lomu par veiksmīgāko savā karjerā un saka, ka šī loma ir “cīņa starp mīlu un naidu, labo un ļauno”. Īpašs stāsts ir par 1978. gada viesizrādēm Lionā, Francijā. Padomju režīma nežēlastībā krita Litas partneris Aleksandrs Rumjancevs, kurš nevarēja piedalīties izrādē un, lai glābtu to, no Maskavas atbrauca slavenais latviešu dejotājs Māris Liepa. Tikšanās ar šo meistaru māksliniecei pavēra jaunus apvāršņus un tēla interpretāciju. Partneris balerīnai pēc izrādes uzdāvināja smaržas Chanel Nr. 5, kuras joprojām ir viņas iemīļotais parfīms.

Arī tēlotājmākslā vārdu savienojums “Gulbju ezers” ir jau ar savu vēsturi: kādam māksliniekam šis nosaukums jau ir sinonīms vārdam balets, citam – iespēja radīt savu, jaunu stāstu. Pasakā Zigfrīdu un Odetu viļņi ierauj ezera dzelmē, kamēr izstādē izvēlēto gleznu sižets skatītājam atļauj tā brīvu interpretējumu.

Mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns