Baleta cienītājiem, iespējams, ir grūti aptvert, ka vienu no slavenākajiem baletiem pasaulē, kura muzikālās tēmas mūsdienās dzirdamas it visur, pirmizrādē Maskavas Lielajā teātrī 1877. gada 4. martā skatītāji nepieņēma un tas tika uzskatīts par neveiksmīgu. Sākotnējo Jūliusa Vaclava Rezingera horeogrāfiju vēlāk rediģēja cits baletmeistars – Mariuss Petipā, ieviešot daudzus jauninājumus, un šis uzvedums Marijas teātrī 1895. gadā, jau pēc komponista nāves, kļuva par baleta klasiku.

Baleta sižeta pamatā ir vairāki motīvi, kas arī pirms tam nereti izmantoti skatuves darbos, teātrī, operā. Stāsts ir par Odetu, Odīliju un Zigfrīdu, kurā reālais saplūst ar fantastisko. Šs balets jau vairāk kā simts gadus no izpildītājiem prasa aktierisko meistarību, spēju pārliecināt skatītāju.

Šķiet, ka neviens cits mākslas darbs padomju kultūrtelpā nav bijis tik populārs: to izrādīja, kad valsti apmeklēja svarīgi viesi, atsevišķus mūzikas fragmentus translēja radio un izrādīja televīzija kad mūžībā bija aizgājis kāds no augsti stāvošiem partijas darbiniekiem.

Lita Beiris kopā ar Aleksandru Rumjancevu savu pirmo “Gulbju ezeru” nodejoja 1977. gada martā. Tolaik bija pieņemts, ka Odetu un Odīliju dejo viena un tā pati balerīna. Divi dažādi tēli, ko balerīnai jāspēj parādīt vienā izrādē, un, pēc slavenās dejotājas Annas Priedes teiktā, ne katrai tas izdodas. Beiris to izdarīja spīdoši, izdzīvojot šo lomu daudzas reizes gan Latvijā, gan daudzviet pasaulē. Tāpat kā kritika, arī pati māksliniece uzskata šo lomu par veiksmīgāko savā karjerā un saka, ka šī loma ir “cīņa starp mīlu un naidu, labo un ļauno”. Īpašs stāsts ir par 1978. gada viesizrādēm Lionā, Francijā. Padomju režīma nežēlastībā krita Litas partneris Aleksandrs Rumjancevs, kurš nevarēja piedalīties izrādē un, lai glābtu to, no Maskavas atbrauca slavenais latviešu dejotājs Māris Liepa. Tikšanās ar šo meistaru māksliniecei pavēra jaunus apvāršņus un tēla interpretāciju. Partneris balerīnai pēc izrādes uzdāvināja smaržas Chanel Nr. 5, kuras joprojām ir viņas iemīļotais parfīms.

Arī tēlotājmākslā vārdu savienojums “Gulbju ezers” ir jau ar savu vēsturi: kādam māksliniekam šis nosaukums jau ir sinonīms vārdam balets, citam – iespēja radīt savu, jaunu stāstu. Pasakā Zigfrīdu un Odetu viļņi ierauj ezera dzelmē, kamēr izstādē izvēlēto gleznu sižets skatītājam atļauj tā brīvu interpretējumu.

Mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns

Franču komponista Ādolfa Adāna (1803 – 1856) baletam “Žizele” liktenis ir bijis labvēlīgs jau no tā pirmizrādes Parīzes operā 1841. gadā 28. jūnijā. Publika to uzņēma ar lielu sajūsmu un tādas pašas emocijas balets izraisa arī mūsdienās.

19.gadsimta vācu romantiķis, dzejnieks Heinrihs Heine savā darbā “Florences naktis” runā par vilām – slāvu tautu folklorā sastopamajiem jaunu meiteņu - līgavu gariem. Līgavaiņu pamestas, mirušas pirms savām kāzām, viņas izdejo kāzu dejas aizkapa valstībā, ar tādu mežonīgu kaisli, kas nav bijusi iespējama īstajās kāzās. Hercogu Albrehtu sagaida bargs sods, kad vilām pievienojas Žizele - meitene, kuru viņš pametis. Vilas liek neuzticīgajam puisim dejot līdz nāvei, tomēr mīlošā Žizele nolemj Albrehtu glābt.

Šo stāstu franču dzejnieks Teofīls Gotjē pārstrādāja baleta libretā, horeogrāfiju veidoja Žans Koralli un Žils Pero. Balets pamatoti ieguva savu vietu daudzu pasaules teātru “zelta” repertuārā.

Litas Beiris stāstam par Žizeles lomu arī ir sava interesanta vēsture. 1987. gadā, nesniedzot nekādus paskaidrojumus, viņu neiekļauj trupas sastāvā uz kārtējām ārzemju viesizrādēm. Iespējams, ka iepriekšējās turnejās, dejojot “Gulbju ezerā”, balerīna atļāvusies pārāk “plašu lidojumu”, tomēr patiesos iemeslus droši vien nekad neizdosies uzzināt. Paliekot mājās, māksliniece laiku izmantoja radoši, un sadarbībā ar partneri Genādiju Gorbaņovu, viņa sagatavoja jaunu lomu – Žizeli, par kuru vēlāk rakstīs, ka tā ir vislabākā Litas Beiris loma. Kritiķis Ēriks Tivums mākslinieces sniegumu salīdzināja ar franču traģēdijas aktrišu vērienu. Dejotājas spīts, rakstura stiprums un spēja pacelties pāri aizvainojumam sublimējās lielā mākslas darbā. Skatuves partneris “Žizelē”, dejotājs Aivars Leimanis, savās atmiņās piebilst, ka “tas bija duets ar spēcīgu personību”, savukārt Andrejs Rumjancevs uzsvēra, ka, dejojot ar Litu, “lomu sagatavošanas process nesagādāja grūtības”.

Izstādē “Žizelei” veltītie darbi ir gan ar konkrētu šī stāsta tematiku, pat speciāli konkrētajam notikumam radīti, kā Aivja Pīzeļa “Žizele”, gan tādi, kuru vēstījumā jaušams gaismas un tumsas, mīlas un naida pretnostatījums.

Mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns

Vienmēr tik kritisks pret savu mūziku un bieži vien neticot savam talantam, pats Čaikovskis baletu “Apburtā princese” uzskatīja par vienu no saviem labākajiem darbiem. Tas ir otrais no viņa trīs uzrakstītajiem baletiem. Komponists baleta mūziku sacerēja 1889. gadā, bet pirmizrāde notika 1890. gadā Marijas teātrī, Pēterburgā. Horeogrāfa Mariusa Petipā uzvedums izsauca īstu furoru. Kopš tā brīža balets “Apburtā princese” ir piedzīvojis neskaitāmas pirmizrādes visā pasaulē un ir pamatrepertuārā arī Latvijas Nacionālajā Operā un Baletā. Tas ir viens no klasiskā baleta stūrakmeņiem, izaicinājums ikviena dejotāja profesionalitātei.

Eiropas tautu pasaku savulaik padarīja populāru tādi meistari kā Šarls Pero un brāļi Grimmi. Stāsts ir par princesi Auroru, kurai ļaunā burve uzlikusi lāstu: meitene savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā sadurs pirkstu un nomirs. Labajām fejām nav pa spēkam to novērst, tikai pārveidot - Aurora nenomirs, viņa iemigs un gulēs, līdz no miega viņu spēs atmodināt prinča skūpsts.

Auroras loma pie Litas Beiris atnāca 1980. gadā. Šo gadu pamatoti var uzskatīt par robežpunktu viņas dejotājas karjerā. Pēc sasniegumiem konkursos Maskavā un Varnā, Bulgārijā, Beiris nostiprināja savas pozīcijas kā primabelerīna pašmāju teātrī.

Baleta vēsturniece Ija Bite savā recenzijā rakstīja, ka “Ir pienācis Litas Beiris ziedēšanas laiks, pārējo buķetē viņa ir ieraudzīta, pamanīta un valdzina gan kā dejotāja, gan kā apburoša, gudra sieviete”. Savukārt baletmeistars Aivars Leimanis, runājot par šo lomu, uzsver, ka to var paveikt tikai izcila, ar nevainojamu tehniku apveltīta dejotāja. Beiris izdzīvoja Auroras lomu. Aktieriskā meistarība bija harmonijā ar baleta tehniku, tāpēc radās pārliecinošs stāsts un izrāde, kas dejotājas repertuārā bija vairākus gadus. Viens no Beiris partneriem prinča Dezirē lomā bija izcilais dejotājs Viesturs Jansons. Tāpat veiksmīga bija sadarbība ar Andreju Rumjancevu. Pati balerīna, runājot par šo savu lomu, atceras, ka izdejot to ar vairākiem partneriem bija patiess gandarījums.

Gleznas, kas stāsta par “Apburto princesi” ir ar visdažādāko tematiku. Mežs un jūra, meitenes tēls un ziedi, princeses un prinči... Katram no mums ir sava pasaku pasaule un brīži, kad vēlamies nokļūt bērnībā un ticēt kā toreiz, ka visām pasakām būs laimīgas beigas.

Mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns

Franču komponists Moriss Ravels vienu no saviem slavenākajiem darbiem, skaņdarbu “Bolero” uzrakstīja 1928. gadā. Sākotnēji dejotāja Ida Rubinšteina Ravelam lūdza instumentēt dažus spāņu komponista Īzaka Albenisa skaņdarbus, taču tā, kā tiesības to darīt jau bija ieguvis cits autors, Ravels uzrakstīja jaunu skaņdarbu, kura pamatā ir spāņu deja bolero. Pats komponists par to rakstīja: “Tā ir deja mērenā tempā, nemainīga kā melodiski, tā ritmiski un harmoniski. Vienīgais mainīgais elements ir orķestra crescendo”.

Skaņdarbs, gadu gaitā pieredzējis daudzas un dažādas horeogrāfijas, daudziem bijušās Padomju Savienības iedzīvotājiem visspilgtāk palicis atmiņā ar franču horeogrāfa Morisa Bežāra iestudējumu 1961. gadā, kurā vēlāk, 1978. gadā dejoja Maija Pļisecka.

Latvijas Operas un baleta teātrī astoņdesmitajos gados iestudētajā izrādē darbība norisinās krodziņā, kur galvenās personas ir mīlas trīsstūris – tavernas dejotāja, viņas mīļākais un jauns puisis, ar kuru sievietei izveidojas attiecības. Stāsta dramatiskā kulminācija ir brīdis, kad mīļākais jaunekli nodur.

Litas Beiris atveidotā spāniete publikā izsauca sajūsmu un presē guva atzinīgus vārdus. Šķita, ka dejotājas raksturam spāņu kaislības un temperaments ir kā radīti. Litas izdejotais stāsts bija kā sava veida turpinājums jau iepriekš publikas iepazītajai Karmenai, kuru dejotāja interpretēja kā brīvu, neatkarīgu sievieti. Spāniskais gars, dzīves svinēšanas svētki bija jūtami arī mākslinieces atveidotajā Rozitā no Ludviga Minkusa baleta “Dons Kihots”. Balerīnas emocionālais sniegums kārtējo reizi nojauca tik izplatīto stereotipu par “ziemeļnieku vēsumu”.

Beiris skatuves partneris “Bolero” uzvedumā ilgus gadus bija Andrejs Rumjancevs, par kuru dejotāja teica, ka “viņš šo stāstu spēja piepildīt ar dramatismu un jūtu intensitāti”.

“Bolero” mūziku ilustrējošās gleznas izstādē atspoguļo spāņu karsto sauli, kaislīgo sirdi, nevaldāmo temperamentu un krāšņos tērpus. Staltais, neatkarīgais spāņu dejotājas tēls ar vēdekli rokā, sulīgas krāsas un spožs kolorīts – tas ir veids, kā šo stāstu redz izstādes mākslinieki savās gleznās.

Mākslas vēsturnieks Guntars Gritāns