Katram Citādam ir savs Savējais?

Kuratora versija par Grata Balvas 2026. mākslinieku domām

Trešās Atmodas gaisotnē PSRS norietā latviešu roka repertuārs spēja mobilizēt atšķīrīgas grupas un kultūras kopīgai cīņai pret koloniālo režimu. “Savējie saprats...” - tā skanēja dziesmas vārdi, kas veidoja jaunās kopienas pieredzi un mudināja radīt jaunu pasauli un atcerēes zaudēto un aizliegto vēsturi.

Mēs visi, šodienas nomadi pēc pašu vēlmes un ziņkares vai piespiedu kārtā, esam spies kādā mirklī atbildēt uz jautājumiem, kas veidoja 2026. gada Grata Balvas konkursa izstādes audumu. Kas ir Citādais un kur mēs to sastopam? Kā paši kādam kļūstam par atšķirīgo?

Apvienojot 106 darbus, starptauskā izstāde ir iespēja saprast, kas kam un kad ir Citādais un vai ir iespējams šim daudzveidīgam fenomenam, būtnei vai vietai atrast Savējo, iekļaues un pieslēges? Šis jautājums ir aktuāls visām Eiropas sabiedrībām un arī dažādu valstu mākslinieki reflektē par Citādo, ko viņi sastop pilsētas vidē kā maksimāli ar daudzveidību piesānātā zimju telpā. .

Šī gada izstāde ir saistošs antropoloģisks ceļojums, kurā var saredzēt vairākas tendences un pārdomu paternus. Pie tam saistošākais šajā procesā ir tas, ka līdz pēdējai izpakotai gleznai vai figūrai nav zināms, kas tevi sagaida!

Es kā izstādes kurators saredzēju plašajā darbu klastā, kas pats par sevi žanru un formu, materiālu un simbolu dēļ ir ļo daudzveidīgs, tris pamatlīnijas, trīs stāstu sižetus.

Pirmais, un, manuprāt, dominējošais naravs ir pilsētas un lauku jeb dabas un tehnoloģiju pretnostajums vai arī konflikts, kura saknes ir k dziļas un k senas, ka prenieki nespēj vairs atcerēes, kā viss bija sācies. Varbūt ar nekad negatāvas Rīgas industrializāciju pirms ilgāk kā simts gadiem, varbūt padomju posma dabas un zemnieku dzīves cikla sairšanas stāstā vai pavisam nesen- patēriņa apsesbā, kur lauku zāle un koki ir no lielveikala plastmasas un mākslīga zaļuma? Šajā“strāvojumā” atsvešināšanās no pilsētas ielas un tās elektriskās gaismas nes sevī modernistu darbos auklētu un apdziedātu garāmgājēja egoismu un paša mākslinieka vientulību. .

Otrais Citādības refleksijas scenārijs top un dzīvo mākslinieku iztēlē un psihē, kas pildās ar prāta un neprāta mijiedarbību, atsvešināšanas spēlēm un eskeipisma versijām. Kosmoss, tā aukstums un planetārā vientulība dzemdēja vairākus iztēles briesmoņus ar kuriem skatājiem būs jāsaskaras izstādes norises laikā.

Visretākais un vismazākais darbu grupējums ir kšanas ar Citādo kā lielpilsētas burzmas elementu, kā vienu no normalitātes konstrukcijām metropolē, kurā sastopas ādas krāsas, sociālās, reliģiskās un virkne citu identāšu, kur cilvēks pats var kļūt par sevis.

Citādo, mainīt un pārģēbes citā pabas kosmā piedzīvot sevi spēlē un būt vienlaicīgi par spēles vērotāju. Vai tas nozīmē, ka mums ir grū atvēres Rīgai un smagi atpogot savas identātes mēteļa pogas? Nedomāju gan, jo izstādes dalībnieki atdod jums, skatāj, savas dvēseles vizuālu atklāsmi, grēksūdzi un sapņus. Viss vienlaicīgi, kā jau kusgajā un mainīgajā pilsētas telpā. Arī jūsos top un dzīvo Citādais - nāciet iepazīes ar šī gada Grata Balvas versijām....