Agrāk vai vēlāk ķermenis atgriežas. Nevis kā abstraktā, nevis kā simbols, bet kā klātbūtne. Kā vēsture. Kā pretošanās.

Mākslinieka Evgenija Mermana darbos ķermenis atkal un atkal kļūst par vietu, par robežpunktu, kur vardarbība sastopas ar atmiņu, un kur atmiņa atsakās izgaist.

Savā agrākajā sērijā NoWomenNoKids Mermans uz neapstrādātiem, nerāmētiem audekliem aicināja skeletiskas figūras, pusceļā starp nāves pļāvēju un tautas pravieti. To estētikā skanēja atsauce uz Hosē Gvadalupes Posadas kalaverām, 19. gadsimta meksikāņu grafiķa skeletiem, kas smējās un dejoja, pat ja nesa nāves zīmes. Rietumu mākslā galvaskauss tradicionāli bija memento mori – auksts atgādinājums par mirstību. Bet acteku kultūrā, tāpat kā Posadas grafikās, galvaskauss nebija vienīgi brīdinājums. Tas bija solījums. Simbols atgriešanās iespējai, atdzimšanai.

Mermana skeleti ietver sevī šo dubulto smagumu: tie sēro un vienlaikus līksmo. Tie atsauc atmiņā viduslaiku Eiropas danse macabre tradīciju, kur dzīvie un mirušie dejoja pārī, apzinoties kopīgo likteni. Taču tie runā arī par kaut ko krietni laikmetīgāku: globālas vardarbības, kara un personisku zaudējumu fonā šie skeletiskie ķermeņi: steidzīgi, grafiti manierē, uzzīmēti uz retā klātā lina iemieso to, kas paliek. Kas izdzīvo. Kas pieprasa būt pamanītas..

Šie darbi nav smalki pētījumi. Tie ir neapstrādāti pārsūtījumi, radīti ar dabīgām pigmentu krāsām un oglēm, bieži vien uz milzīgiem, nestieptiem audekliem. Līnijas impulsīvas, bet precīzas, izriet nevis no stilizācijas, bet no paša mākslinieka anatomijas: smadzenēm, sirds, rokām. Šī neregulārā, nefiltrētā līnija kļūst par pubertātes metaforu, par pirmo iekšējā nemiera un ārējās formas sadursmi. Skeleti šeit nav tikai figūras. Tie ir sliekšņi. Tie iezīmē pāreju no viena esības stāvokļa uz citu.

Šī pati steigas pulss arī Mermana monumentālajos gleznojumu ciklos, kas radīti pie Nāves jūras. Taču noskaņa jau mainījusies. Kaulus ir nomainījusi āda. Sieviešu ķermeņi .. kaili, atklāti, neatskatoties atpakaļ, izstiepjas pāri sāls balinātam audeklam. Tie nepozē. Tie neatvainojas. Tie noguļas gar horizontu it kā piesavinādamies to. Šeit ķermenis nav skeletisks, bet dzīvs līdz galam kaut arī vieta, kuru tas ieņem, ir slavenā ar savu nedzīvību. Nāves jūra: bībeliska, minerāliem piesātināta, neapdzīvojama. Ūdens tilpne, kas nespēj uzturēt dzīvību. Un tomēr, šeit ir šīs sievietes. Elpojošas. Esošas. Atsakoties izzust.

Kontrasts starp abām sērijām – vienu skeletisku, otru iemiesotu, atklāj nepārtrauktību Mermana darbā. Tā nav pretstatīšana, bet atgriešanās. Abas sērijas stājas pretī mirstībai, taču no pretējiem galiem. NoWomenNoKids noplēš miesu, lai atklātu kaulus; DeadSeaNotDead darbos ķermenis tiek atdots atpakaļ nepiedodami vesels. Abas uzdod jautājumu: kas paliek pēc izdzīvošanas? Ko nozīmē ieņemt telpu pēc vardarbības?

Un vienmēr ir līnija. Zīmētā līnija, protams, bet arī morālā līnija. Nosaukums NoWomenNoKids, aizgūts no Luka Besona filmas “Leons”. Profesionālis, atsaucas uz slepkavas vienīgo noteikumu. Žēlastības līniju brutālā pasaulē. Bet likumi tiek lauzti, kā vienmēr. Ķermenis kļūst par ķīlnieku. Un Mermana rokās arī par liecinieku. Starp līnijām, kas vilktas pāri audeklam, pāri vēsturei, pāri ādai, notiek klusa atmoda. Skeleti smējās nāvei sejā; sievietes guļ līdzās tās klātbūtnei.
Neviens nepavērš skatienu prom. Jo pat pie jūras, kas vairs nespēj uzturēt dzīvību, ķermenis pastāv.

Un savā nekustībā tas sāk no jauna.


Diena

Spletnik.LV

Rus.Lsm.Lv

Mixnews.Lv